1. Globālās vides problēmas
Bieži mēs saskaramies ar jēdzienu globālā sasilšana, mēs to lietojam, pat nezinot ko tas nozīmē, mēs nezinam, kas ir šī globālā sasilšana.
Globālā sasilšana ir Zemes atmosfēras un okeāna ūdeņu vidējās temperatūras palielināšanās kopš 20. gadsimta vidus. Vidējā gaisa temperatūra pēdējajos 100 gados ir palielinājusies par 0,74 ± 0,18 °C. Klimata pārmaiņu starpvaldību padome ir secinājusi, ka visticamāk no 20. gadsimta vidus vidējā gaisa temperatūra ir paaugstinājusies, jo ir palielinājies antropogēno (mākslīgi radīto) siltumnīcas gāžu koncentrācija.
Zemi dabiski silda ultravioletie stari, kas nāk no Saules cauri Zemes atmosfērai.
Liela šī starojuma deva tiek atstarota atpakaļ Visumā, bet tā saukto siltumnīcas efektu veidojošās gāzes rada siltuma apsegu, tādā veidā daļu atstarojuma aizturot.
Tas ir uzturējis Zemi tādā temperatūrā, kas nepieciešama dzīvības uzturēšanai. Taču tagad ir problēma, ka šo siltumnīcas efekta gāzu – galvenokārt oglekļa dioksīda – līmenis aug, aizturot aizvien vairāk starojuma un paaugstinot globālo temperatūru. (11, 336.-337.)
Pastāv argumenti, ka pieaugošā temperatūra ir daļa no dabiskiem meteoroloģiskiem cikliem, bet uz daudziem zinātniskiem pierādījumiem balstīts slēdziens ir neapgāžams – cilvēku aktivitāte rada globālo temperatūras paaugstināšanos.
Citi savukārt joko, ka temperatūras paaugstināšanās ir pat vēlama, jo jauns Vidusjūras klimats ļaus mums iegūt labāku iedegumu, audzēt jaunas puķes, augļus un dārzeņus. Īstenībā temperatūras paaugstināšanās var būt patīkama tikai sākotnēji, jo tā ātri vien izraisīs aizvien lielākas postošas klimata izmaiņas, kas skars miljardiem cilvēku.
1.1 Ozons
Ozona veidošanās un sabrukšanas procesi ir viens no galvenajiem faktoriem, kas nosaka Saules ultravioletā starojuma sorbciju. Ozons (O3 ) ir viena no skābekļa alotropiskajām formām, kuru veido trīs savā starpā vienlīdzīgi saistīti skābekļa atomi. Tā ir viegli zilganas krāsas gāze, kuras kušanas temperatūra ir -195,50 C, viršanas temperatūra -111,90 C un relatīvais blīvums attiecībā pret gaisu 1,6. Ozonu atklāja 1840. gadā, pētot ūdens elektrolīzes procesu. Ozons ir spēcīgs oksdētājs. (9)
1.2 Ozona cauruma veidošanās, sabrukšana un sekas
…
