Dzīvnieku uzvedība- ir viņu adaptācija apkārtējā vidē, ko viņi veic ar aktīvas pārvietošanās un savstarpēju kontaktu palīdzību, kas nodrošina izdzīvošanu apkārtējā vidē.
Saules apspīdētā mežmalā, koku lapu aizsegā žubīte skanīgā balsī dzied savu vienkāršo dziesmu. Visu dienu tā nenogurusi atkārto vienu frāzi, un tā daudzas dienas no vietas...
Dzērves, skumji klaigājot, atvadās no dzimtenes un nelīdzenā kāsī lēnām sāk slīdēt krēslainajās rudens debesīs.
Baltais stārķis, saticis ligzdā savu draudzeni, izliec kaklu, atgāž galvu un laipni klabina knābi.
Skaistulis pāvs izplētis vēdeklī savu „acaino” asti un lepni grozās te uz vienu, te otru pusi.
Dižraibais dzenis klusā marta mežā ar „bungu dārdiem” modina kokus no ziemas miega...
Vai dzīvnieki spēj saprasties cits ar citu?
Kā var būt, ka daži dzīvnieki spēj pārvietoties ļoti tālu un neapmaldās?
Kādā veidā izskata ziņā tik bezpalīdzīgi dzīvnieki prot aizsargāties?
Šie un citi jautājumi jau gadsimtiem ilgi ir fascionējuši cilvēku. Daļa šo mīklu tik atklāta samērā nesen, bet citas joprojām paliek noslēpums cilvēkam.
Zinātni par dzīvnieku uzvedību sauca par etoloģiju, un tā nodarbojas ar tādiem jautājumiem kā, piemēram, cik ilgi un kā dzīvnieki guļ, kā tie rok alas vai vij ligzdas, kādā veidā sazinās cits ar citu, iegūst barību utt.
Zinātnieki mēģina rast atbildes uz jautājumiem, kāpēc dažiem dzīvniekiem ir ļoti spēcīgi attīstīts mātes instinkts, bet citi pamet savus mazuļus neilgi pēc to piedzimšanas. Kāpēc daļa dzīvnieku guļ ziemas miegu, bet citi ne.…
