Par kartogrāfiju kā patstāvīgu zinātnes nozari pirmo reizi sāk runāt Kārlis Piekers 1902. gadā, kad viņš vienā no savām publikācijām piedāvāja kartogrāfiju uzskatīt par neatkarīgu zinātnes nozari, kura pēta apkārtējās pasaules attēlošanas problēmas, bet ar metodēm pavisam savādākām nekā tām ko lietoja ģeogrāfi(1)Līdz ar to parādot kartogrāfiju pavisam no savādāka redzes leņķa un veicamie uzdevumi ir atšķirīgi no ģeogrāfu veicamajiem uzdevumiem.
Par kartogrāfiju kā zinātnes nozari pastāv sekojoši uzskati:
• Zinātne, kas sniedz uzziņas par apkārtējo pasauli;
• Zinātne par grafiskās informācijas izmantošanu jeb komunikācijas funkciju veikšanu;
• Zinātne par kartes valodu.
Būtiskāko kartogrāfijas attīstības posmus var iedalīt sekojošos posmos:
• 19. gs. otrās puses sākums, kad parādās īpaša interese par topogrāfisko kartogrāfiju;
• No 20. gadsimta līdz 2. pasaules karam, kad kartogrāfija centās apliecināt sevi kā patstāvīgu zinātnisku disciplīnu;
• Laiks pēc 2. pasaules kara, kad kartogrāfija ieguva patstāvīgas zinātnes nozares statusu un kartogrāfiskajā praksē tiek ieviestas datortehnoloģijas.
Kā jau iepriekš tika minēts, ka kartogrāfija zinātnes specifika ir apstāklī, kas apliecina, ka kartogrāfija pēta jeb izzina realitātes konkrēto telpu. Kā rezultāta ir nepieciešama specifiska kartes valoda.(1)
…
