Latvijā grūti atrast tādu vietu, kur apvārsni nerotātu robainie mežu gali. Kāda gan izskatītos mūsu zeme bez mežiem? Vai mēs spētu ilgstoši dzīvot šādā nepārnesami garlaicīgā, erozijas gravu izvagotā klajumā, ko vietvietām pārtrauktu vēja dzenātu smilšu kāpu tuksneši, bet ziemu aurotu sniegputeņi? Laikam jau nespētu vis- tad jau mums būtu pilnīgi jāpārveidojas, jāatbrīvojas no visa tā, ko gadu tūkstošu gaitā mūsos veidojis mežs; šeit mūsu tāltālie senči guva pirmos ieročus un darbarīkus. Mūsu tauta ar mežu ir saradusi tā, ka saglabāt savu garīgo struktūru bez kontakta ar mežu nespēj.
Pašlaik mūsu meža liktenis nav apdraudēts. Visos pēckara gados mežainības procents turpinājis augt un tagad drīzāk jāsāk domāt par kādreizējo tīrumu atmežošanu, attiecīgi palielinot pārējo mežu produktivitāti un racionalizējot to izmantošanu. Jāsaka gan, ka mežainības procents nesamazinās, bet drīzāk turpina augt arī attīstītākajās Eiropas valstīs un Japānā. Šo procesu veicina augstās koksnes cenas salīdzinājumā ar lauksamniecības un rūpniecības prudukciju. Sevišķi dārga ir augstas kvalitātes mazzarainu stumbru koksne. Par meža platības palielināšanu sevišķi rūpējas Lielbritānija, Spānija un Īrija. Taču šo procentu pieaugums notiek ļoti lēni, gandrīz nemaz.
Pēdējā laikā arvien vairāk izvirzās meža t.s. nemateriālās vērtības, kas izpaužas, piemēram, atmosfēras skābekļa un ogļskābās gāzes bilances stabilizēšanai, gaisa attīrīšanai no putekļiem un citiem kaitīgiem piemaisījumiem, klimata regulēšanā.…
