Iespējams, daudzus tūkstošus gadus atpakaļ, apskatot nakts debesis, cilvēki sapņoja lidot uz zvaigznēm. Mirdzošu nakts gaismekļu miriādes, domās pārcela viņus tālā Visumā, radā iztēli, lika apdomāt noslepumainu pasauli. Pagāja gadsimti, cilvēki ieguva lielāku varu pār dabu, bet sapnis aizlidot līdz zvaigznēm palika tikpat nepiepildams kā tūkstoš gadus atpakaļ. Daudzu tautu leģendās un mītos ir pilns ar stāstiem par lidojumu uz Mēnesi, Sauli un zvaigznēm. Līdzekļi šādiem lidojumiem, kurus ierosināja tautas iztēle, bija primitīvi: rati velkdami ar ērgļiem, spārni, kas pistipriāti pie cilvēka rokām.
17. gadsimtā parādījās fantastisks franču rakstnieka Sirano de Beržeraka stāsts par lidojumu uz Mēness. Šī stāsta varonis sasniedza mēnesi dzelzs ratos, virs kuras viņš nepārtraukti meta spēcīgu magnētu. Tam pievelkoties rati arvien augstāk pacēlas virs zemes, līdz tie sasniedza Mēnesi. "No lielgabala uz Mēnesi", devās Žula Verna varoņi. Slavenais angļu rakstnieks Herberts Velss aprakstījis fantastisko ceļojums uz Mēnesi ierīcē, kas bija izgatavota no materiāla, kuru neietekmējusi gravitācijas spēks.
Tika piedāvāts plašs līdzekļu klāsts, lai īstenotu kosmosa lidojumu. Rakstnieki fantasti minēja arī raķetes. Tomēr šīs raķetes bija tehniski nepamatots sapnis. Zinātnieki gadsimtiem ilgi nevarēja nosaukt cilvēkam piederīgu līdzekli, kurš pārvarētu milzīgu pievilkšanas spēku un aiznestu starpplanētu telpā.
Bet tomer 20. gadsimta otrajā pusē cilvēce uzkāpa uz Visuma sliekšņa - iznāca kosmosā.…
