Vadīšanas teorijas evolūcija

L. Gilberte palīdzēja vīra F. Gilberta darbā un bez tam risināja problēmas par darba apstākļi humanizāciju.
H. Emersona galvenais nopelns ir 12 vadīšanas efektivitātes principu izstrādāšana.
H. Gants bija F. Teilora darba turpinātājs. Viņš attīstīja tālāk teoriju par strādnieku atlasi, par prēmiju sistēmu veicinošo lomu, par nepieciešamību attīstīt vadītāju un viņu padoto savstarpējo ieinteresētību, par strādnieku izglītošanu, par sistēmas nozīmi vadīšanā.
Otrais klasiskas vadīšanas teorijas virziens ir klasiskā organizāciju teorija, kura izskaidro organizācijas vadīšanas pamatus. Ievērojamākie šis teorijas pārstāvji ir: Henrijs Faijols, Makss Vēbers un Lundals Urviks.
H. Faijols turpināja un padziļināja pētījumus par uzņēmuma vadīšanas principiem. Šajā dalībā ietilpa arī pētījumi par atsevišķiem vadīšanas elementiem. Viņš uzskatīja, ka industriālā darbība jāsadala 6 darbības grupās: plānošana, organizēšana, vadīšana, kontrole; tehniskā darbība; komerciālā darbība; finansiālā darbība; juridiskā darbība; grāmatvedība.…