SECINĀJUMI
Zviedru kadastram Vidzemē bija vairāki mērķi:
1. politiskais – salauzt neierobežoto vācu muižniecības varu;
2. tiesiskais – noskaidrot visu zemes īpašnieku un lietotāju īpašuma un valdījuma tiesības, nodot atpakaļ valstij;
3. saimnieciskais – noskaidrot valsts muižu ienesīgumu, to arklu skaitu un arklu noteikšanas metodes, nokārtot nodokļu un nodevu jautājumu, normējot zemnieku pienākumus pret valsti un muižniekiem;
4. tehniskais – noteikt arkla būtību, zemes lietošanas un iedalījuma sistēmas, zemes labuma raksturojumu, zemes novērtējumu zemnieku un muižu zemēs, kā arī tiesību un pienākumu saskaņošanu.
18.gadsimtā Latvijas laukos norisinājās vēl dažas ievērojamas pārmaiņas:
1) nostiprinājās vācu un krievu muižnieku stāvoklis un viņu ietekme un vara pār zemniekiem;
2) pieauga vidējo un lielo muižu skaits uz nelielo muižu rēķina;
3) pakāpeniski samazinājās zemes kadastra nozīme zemnieku un muižnieku attiecību kārtošanā; kadastra nozīme saglabājās tikai valstij maksājamo nodokļu apmēra noteikšanā.
Aprēķinot zemnieku maksājamos nodokļus un nodevas, kā arī klaušas, tika noteikts uzcenojums, kas aprēķinos bija jāievēro. Tā kā klaušu darbs, salīdzinot ar produktu cenām, bija novērtēts zemu, muižnieki centās daļu nodevu apmainīt pret klaušām, tā palielinot zemnieku ekspluatācijas pakāpi.
Saskaņā ar Vidzemē esošām parašām, valsts muižas tika iznomātas pārvaldniekiem – muižkungiem, kas tās tālāk iznomāja zemniekiem, ievācot no tiem nodokļus un nodevas kā valstij, tā arī muižas uzturēšanai.
Kā trūkums kadastra likumā uzskatāms, ka nebija parādīta maksājamo nodevu un pildāmo klaušu darbu attiecību. Saskaņā ar parašu tiesībām, tā, izteikta dālderos un grašos, bija 3:2.
Saskaņā ar 1804.gada likumu mēģināja panākt senā zemnieku tiesību un pienākumu principa īstenošanu, saskaņojot viņu maksājumus ar lietotās zemes ražotspēju. Pirmkārt, balstoties uz esošajiem aprēķiniem, izmainīja Livonijas arkla lielumu un saturu: to uz priekšu noteica uz 80 dālderiem jeb 7200 grašiem, pie tam novērtējamā zemē līdzās aramzemei un dārziem iekļāva arī pļavas. No jauna noteica arī aramzemes, atmatas un pļavu attiecības. Otrkārt, tagad arklā ietvēra visas – gan kārtējās, gan ārkārtas – klaušas, kuras vairs nevarēja brīvi palielināt. Treškārt, 1804.gada likums paredzēja visas zemnieku zemes pārmērīšanu un jauna kadastra sastādīšanu pēc senajiem zviedru principiem. Tas bija pēdējais mēģinājums saglabāt esošo klaušu laiku kārtību, veicot tās uzlabošanu un muižnieku un zemnieku interešu saskaņošanu stingras reglamentācijas ceļā. Šīs likums uzlaboja zemnieku stāvokli, dodot zemniekiem tiesības brīvi precēties, atceļot līdz tam bijušās mājas pārmācības tiesības un izveidojot katrā muižā zemnieku tiesu.
Sākot no 1816.gada bija izstrādāti jaunie likumi, kuri pasludināja jaunu kārtību:
• zemnieki ieguva personas brīvību (t.s. putna brīvību);
• muižnieki ieguva īpašumā visu zemi, arī līdzšinējo, t.s. zemnieku zemi;
• zemniekiem bija tiesības slēgt ar muižniekiem brīvus līgumus par zemes izmantošanu.
Līdz ar jauno kārtību par pamatu atzina brīvā tirgus principu. Muižnieku - zemnieku attiecības vairs nekārtoja zemes kadastrs, un muižnieki ieguva tiesības uzstādīt zemniekiem savus noteikumus. Zemes kadastrs palika spēkā tikai valsts nodokļu aprēķinos.
…
