1. Raksturojiet integrācijas pieejas un formas ES izveidošanās procesā.
Federālā pieeja.
Paredz izveidot federālu valsts varu, lai regulētu dalībvalstu rīcību un saglabātu
lielu daļu no to tiesībām un pienākumiem. Federālā valdība un ekonomiskās, politiskās
un tiesu varas sadalījums starp dalībvalstīm tiek noteikts konstitucionālā konferencē.
Šī ir vispolitiskākā pieeja Eiropas integrācijas procesa analīzei. Pēc federālistu
domām, tikai ass pagrieziens uz federālā modeļa pusi var sekmēt veiksmīgu visas
Eiropas apvienošanu. Vairāki autori uzskata, ka dotā pieeja pēc savas būtības nav
teorija, kaut arī tā cenšas izskaidrot būtiskas likumsakarības, kas ir pamatā atsevišķu
politisko vienību apvienošanās procesam.
Federālisma pārstāvji ir izvirzījuši tēzi par īpašas institucionālās iekārtas
parādīšanos, kas noteiktu savstarpējo attiecību raksturu un pilnvaru sadalījumu:
pašu dalībvalstu starpā;
starp integrētajām vienībām un jaunizveidoto vienoto centru
Topošas “jaunās” Eiropas starpvalstu orgāniem nav jāpiešķir pilnvaras, kas ir
plašas un atšķiras no atsevišķu valstu pilnvarām. Federālisma būtība ir varas
decentralizācija visur, kur tas ir nepieciešams. Tas, pēc būtības, ir viens no Māstrihtas
līguma pamatprincipiem ES – subsidiaritātes princips. Federālismam vairāk nekā
jebkurai citai politiskās integrācijas teorijai, ir dziļas filozofiskas saknes, kuru sākums
meklējams vēl Sengrieķu Antīkajā literatūrā un viduslaiku Eiropas politiskajā domā.
Un tomēr, kā federālās domas pagatavotus, visbiežāk uzskata divus:
plānus par miera nostiprināšanu Eiropā XVII-XVIII gadsimtā;
ASV Konstitūciju, kuras parādīšanās kalpoja kā spēcīgs impulss
federālistisko uzskatu un teoriju attīstībai un izplatībai.…
