Secinājumi un priekšlikumi.
Pirmkārt, globalizācijas process nozīmē ekonomisko, sociālo, politisko un ekoloģisko parādību mēroga pieaugumu, kas saistīts ar otru šī procesa pamatiezīmi – savstarpējās atkarības attiecību intensitātes un skaita palielināšanos. Divām vai vairākām valstīm attīstot to savstarpējos ekonomiskos, politiskos un kultūras sakarus, sadarbībā iesaistītās puses pakāpeniski pierod un pielāgojas dažādu resursu brīvai pieejamībai no tās sadarbības partneru puses un specializācijas rezultātā pārstāj dzīvot pēc naturālās saimniecības principiem. Līdz ar to valstis un citi starptautisko attiecību subjekti, to ekonomiskā, politiskā un sociālā drošība kļūst atkarīga no starptautiskās sadarbības partneriem un šīs sadarbības nosacījumiem.
Globalizācijas procesa tālākas attīstības tempi un panākumi atkarīgi galvenokārt no ASV, ES, attīstīta Āzijas ekonomikas locekļiem, tas ekonomikas un politikas veselība ir nozīmīga visai pasaulei un tā attīstībai, citiem industriālām valstīm (piemēram, Krievijai, NVS valsti, Indijai, Meksikai, Brazīlijai utt.) arī labāk aktīvāk piedalieties globalizācijai un ja tā būs, tas tikai paātrina globālu ekonomiku un tā stabilitāte.
Vislabāk jūtamā ir ekonomikas globalizācija ar neierobežotu kapitāla plūsmu, ievērojamu korporāciju darbību un ekonomisko savienību veidošanos. Globalizācija ir milzīga ietekmīgo korporāciju ietekme rūpniecības; dabas resursu; finansu un izklaides pasākumu jomā. Pieaug korporāciju loma valstu un reģionāla mērogā, attīstās reģionalīzācija. TNK un starpvalstu organizācijas ir globalizācijas procesa katalizatori.
Globalizāciju, ka procesu nosaka tādas iezīmēs, ka:
Pasaules ekonomikas koncentrēšanās trīs reģionos (Āzija, Ziemeļamerika, Rietumeiropa).
Nelīdzsvarota demogrāfiskā situācija – Āzijas iedzīvotāju skaitliskā dominante un Āfrikas iedzīvotāju nabadzība.
Attīstīto valstu intereses nosaka pasaules zinātnes un tehnikas attīstības virzību uz pilnīgu ekonomikas privatizāciju, decentralizāciju un liberalizāciju.
Jauna tehno - organizatoriskā revolūcija nosaka visu rūpniecību kopumā.
Palielinās plaisa starp sociāli integrēto un sociāli izstumto iedzīvotāju daļu; turpinās noslāņošanās starp bagātajiem un nabagajiem - bagātie kļūst vēl bagātāki, nabagie vēl nabagāki.
TNK ir milzīga vara.
Bagātas valstis kļūst vel bagātāk.
Attīstītas valsts ekonomikas pieauga pakalpojumu daļa IKP struktūrā.
Lielie uzņēmumi arvien aktīvāk kļūs par sadarbības tīklu dalībniekiem, bet vidējie un mazie - tiks pakļauti lielām organizatoriskām izmaiņām un tirgus izvirzītajām prasībām; rodas aizvien lielākas un ietekmīgākas korporācijas.
Patreizējām tendencēm turpinot attīstīties, sagaidāms pieaugošs bezdarba līmenis attīstītās valstis, tāpēc, ka attīstītai ražošanai ir vajadzīgi kvalificēti cilvēki ;
Nacionālās valsts lomas un nacionālās identitātes pamazināšanās.
…
