Politiskā ekonomija ir zinātne, kas pēta sabiedriskās ražošanas attiecības, tas ir ekonomiskās attiecības cilvēku sabiedrībā. Tā palīdz izzināt likumus, kas nosaka ražošanu un materiālo vērtību sadali dažādās sabiedrības attīstības pakāpēs. Politiskās ekonomijas kā zinātnes uzdevums ir parādīt tādu parādību būtību un iekšējās sakarības, kuras nav redzamas tiešajam vērotājam .
Politiskā ekonomija un ekonomika. Politiskās ekonomijas termins laika gaitā ir mainījies, pirmo reizi tas minēts 18.gs. un to turpināja izmantot līdz pat 19.gs beigām, kad to aizstāja termins ekonomika (oikonomija). Termins politiskā ekonomika atkal atgriezās apritē 1960.gadā, kad jau šo vārdu savienojumu sāka lietot tradicionālākā nozīmē. 21. gadsimtā abi termini politiskā ekonomija un ekonomika bija izdzīvojuši. Turpinot eksistēt abiem termiņiem mainījusies bija arī nozīme. Tomēr, vēl joprojām daudzi šos terminus lieto vai uzskata par sinonīmiem, jo šie termini ir cieši saistīti viens ar otru .
Galvenās politiskās ekonomijas kategorijas un likumi. Sabiedrībā tāpat kā dabā daudzām parādībām ir noturīgs raksturs un tās regulāri un nepārtraukti atkārtojas, šādas neizbēgamas cēloņsakarības sauc par likumiem. Ekonomiskie likumi izsaka būtiskus, noturīgus un nepārtraukti no jauna atkārtojušos ekonomisko parādību sakarus un savstarpējās atkarības. Tie atspoguļo ražošanas attiecību attīstību. Katrs no ekonomiskajiem likumiem atspoguļo noteiktu parādību, noteiktu cēloņsakarību saimnieciskajā dzīvē. Ekonomiskie likumi iedalās kā:
• specifiskie ekonomiskie likumi, kas darbojas kāda viena ražošanas veida ietvaros;
• vispārējie jeb kopīgie ekonomiskie likumi, kuri darbojas vai nu visos ražošanas veidos vai arī vairākos ražošanas veidos (piem., laika ekonomijas likums, vērtības likums).
