No visas iepriekš minētā var izdarīt attiecīgus secinājumus un izdarīt prognozes par turpmāko Latvijas ekonomikas attīstību. Piemēram, tautsaimniecībā vērojamās pozitīvās tendences – eksporta pieaugums, pakāpenisks privātā patēriņa palielinājums, investīciju stabilizēšanās, uzlabojumi darba tirgū, kā arī ražotāju cenu pieaugums – liecina, ka arī 2010.gada 4.ceturksnī IKP turpināja palielināties un gadā kopumā tas būs tuvu 2009.gada līmenim. Latvijas 6 galvenajās tirdzniecības partnervalstīs, uz kurām tiek realizēti 60% no visas eksportētās produkcijas 2011.gadā ir sagaidāma izaugsme: Lietuvā – par 2,8%, Igaunijā – par 4,4%, Krievijā – par 3,8%, Vācijā – par 2,2%, Zviedrijā – par 3,3%, Polijā – par 3,9%.
Līdz šim politikas diskusijas koncentrējās uz to, kā valsts, maksājot augstu cenu, tika galā ar krīzi un atguva stabilitāti un vai izvēlētā stratēģija bijusi pareiza. Man, personīgi, nav konkrētas atbildes uz šo ļoti sarežģīto jautājumu, taču es uzskatu, ka absolūtā patiesība meklējama kaut kur pa vidu starp abu stratēģiju un viedokļu aizstāvjiem. Es ceru, ka līdz ar Latvijas lielā un nozīmīgā ģeopolitiskā mērķa, vienotās Eiropas savienības valūtas, EURO, ieviešanu , lielāka uzmanība tiks pievērsta iekšpolitiskām problēmām un tam, kā Latvija varētu veicināt ekonomisko izaugsmi nākotnē, nosakot konkrētus, redzamus mērķus un sastādot plānu, kā soli pa solim līdz šiem mērķiem nonākt. Ekonomiski izaugsmei jābūt balstītai uz sabalansētas, strukturizētas, efektīvas, manevrēt spējīgas, uz zināšanām balstītas ekonomikas. Tikai tā, manuprāt, salīdzinoši mazā Latvija var sasniegt vidējo Eiropas valstu dzīves līmeni.
…
