Optimālā valūtas zona nozīmē, ka valūta darbojas zonā, kas viscaur ir pietiekami vienveidīga (homogēna), kas nodrošina stabilu valūtas pamatu. Pretējā gadījumā rodas grūtības atdalīt apakšjomas jeb prasības pēc lielākiem naudas pārskatījumiem no centrālās pārvaldes uz apakšjomām, lai izlīdzinātu reģionālās atšķirības.
Ilgāku laiku pastāvējušas stabilas valstis parasti tiek uzskatītas par ideālām valūtas zonām, jo tām ir tieksme aptuveni līdzināties (tās ir homogēnas) un tām ir visi ekonomikas politikas līdzekļi.
Optimālā valūtas zona pārstāv sevī preču tirdzniecību, pakalpojumu un ražošanas pārvietošanu, kas cieši saistīta ar reģiona ekonomisko grupu. Valūtas zona ir labākais variants katra dalībnieka ekonomisko interešu apmierināšanai, ja starp viņiem pastāvošās preču tirdzniecības un ražošanas faktoru attīstības pakāpes ir pietiekoši augstas.
Eiropas valūtas sistēma ar finansētajiem valstu valūta kursiem tika izveidota 1979. g. tur ietilpa Beļģija, Dānija, Francija, Vācija, Īrija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande. Vēlāk pievienojās Austrija, Lielbritānija, Portugāle un Spānija. 1992. g. valūtas krīzes laikā Anglija un Itālija pieņēma lēmumu par brīvu savu valūtas kursu maiņu. 1993. g. augustā daudzu valūtas kursu spekulāciju dēļ tika noteikts maiņas diapazons + - 15%.
No 1999. g. 1. janvāra 11 Eiropas savienības valstis sāk lietot vienotu naudas vienību – eiro. Tas ļāva radīt valūtas zonu teritorijā, kurā dzīvoja ap 300 miljonu patērētāju, t.i., 10% vārāk kā ASV. Eiropas valūtas ieviešana kļuva iespējama pēc Eiropas valūtas sistēmā ietilpstošo valstu vairāku gadu fiksētā valūtas kursa izmantošanas. Pieņemot lēmumu par vienotas valūtas izmantošanu, dalībvalstis pilnībā atteicās no nacionālajām valūtām un monetārās politikas kontroles funkcijas nodeva Eiropas Centrālajai bankai.
Jau 1969.g. Hāgas sarunās Eiropas valstu vadītāji tiecās pēc monetārās politikas koordinācijas un valūtas kursa stabilitātes sasniegšanu. Tā pamatā bija divi iemesli, kas vēlāk arī bija galvenie apstākļi pārejai uz eiro.
…
