1. Ārvalstu tiesību vēstures avotu raksturojums
Tiesību vēsture – tiesību zinātne, kas pēta valsts institūtu un juridisko iestāžu attīstību. Tiesību vēsture glabā un nodod tālāk zināšanas par tautu un valsts, māca par valsts iekārtu organizāciju.
Ārvalstu tiesību vēsture aplūko dažādu tautu un valsts tiesību sistēmu vēsturisko attīstību.
Vispirms rādījās valsts, līdz ar valsts radās likums (rakstveidā fiksēts augstākās varas formāls priekšraksts). Valsts – normatīvi sakārtota politiskā vara, līdz ar to vara varēja panākt tiesību nodrošinājumu. Pirms valsts rāšanas tiesības pastāvēja kā paražas (noteikumi, kurus sev pieņem sociālā kopiena). Sabiedrības dzīvi regulēja uzvedības normas. Paražas neatmira reizē ar likumu rašanos, kodificētas un papildinātas ar valdnieku izdotajiem likumiem, tās veidoja pamatu pirmajām tiesībām.
2. Tiesību izcelšanās, sākotnējo formu raksturojums
Tiesības rodas līdz ar valsts izveidošanos, bet fakts, ka eksistē sabiedrība, ir pietiekošs, lai pastāvētu sabiedrībā noteiktas tiesības. Tiesību izcelšanās cilvēku savstarpējo attiecību regulators, lai panāktu kompromisu vai samierināšanos starp atsevišķām cilvēku dažādām vajadzībām un interesēm tiesībām. Tiesības vienmēr saistītas ar publiskās varas vai valsts varas orgānu darbību. Cilvēkiem ir dažādas intereses un vajadzības. Tiesību normas radās jau pirmatnējā kopienā (morāles un reliģiskās normas). Valsts apskata iedzīvotāju jeb personu tiesisko stāvokli, valsts tiesības, atsevišķas tiesību nozares, tās ir civiltiesības, īpašuma, saistību, laulību, ģimenes, mantojuma, krimināltiesības, procesuālās, sociālās, darba, tirdzniecības, korporāciju, komerctiesības. Visas šīs tiesības izņemot civiltiesības, radušās jaunajos laikos, 19. 20.gs. Parašu tiesības – tiesību forma, kas dominēja pirmatnējā sabiedrībā. Tās ir uzvedības noteikumi, ko ilgstoši pielieto kādā sociālā vai etniskā grupā, kuras ar laiku iegūst obligātu raksturu, par kuru neievērošanu tiek piemērotas sankcijas. Laulību un ģimenes tiesības: nosaka vīr. un siev., vecāku un bērnu savstarpējās attiecības, kā arī radinieku attiec. Sākotnēji pastāvēja līgavas zagšana, tas attīstījās saderināšanās institūts. Mantošanas tiesības: tiesību normu kopums, kas nosaka mirušā tiesību un pienākumu pāriešanu citiem cilvēkiem. Sievietēm bija ierobežotas tiesības mantot. Viens no vecākajiem testamentārās mantošanas veidiem ir mantas dalīšana pēc īpašnieka nāves kopīgā sapulcē. Likumiskā mantošana nosacīja, ka manta tiek dalīta, manta paliek ģimenē, bet sieva saņem pūru. Mantošanas tiesības attīstās kopā ar lietu tiesības tās ir iespējas rīkoties ar materiāliem, nemateriāliem labumiem (saistītas ar lietošanas tiesībām). Saistību tiesības: vienas pers. tiesības prasīt no otras vai nu zināmu darbību, vai arī atturēšanos no tās. Darījumi notiek maiņas ceļā, bija arī dāvinājumi.
…
