I.Civiltiesību jēdziens un nošķiršana no publiskajām tiesībām
1.Tiesības un citi uzvedības noteikumi
Lai nodrošinātu kārtību un novērstu haosu savstarpējās attiecībās pastāv uzvedības noteikumi. Tiesības ir viens no šādiem regulatoriem līdzās morālei, tradīcijām un citiem uzvedības noteicošiem faktoriem. Tiesības ir katram indivīdam vai noteiktām indivīdu grupām saistoša uzvedības normu sistēma, turklāt tiesību ievērošana nepieciešamības gadījumā var panākt ar valsts sankcionētiem piespiedu līdzekļiem. Morāle ir vērtību un uzskatu sistēmam kura balstīta uz idejām par labu un taisnīgu rīcību. Paražas ir sabiedrībā vispāratzīti uzskati par pareizu uzvedību.
2.Civiltiesību jēdziens
Civiltiesības jeb privāttiesības ir tiesību daļa, kas regulē līdztiesīgu dalībnieku jeb subjektu savstarpējās tiesiskās attiecības. Nosaukums „civiltiesības” ir cēlies no latīņu valodas. Romiešu ius civile sākotnēji apsvēra tikai pilsoņiem piemītošās tiesības. Civiltiesības regulē gan mantiskās, gan nemantiskās tiesiskās attiecības, ko nodibinājuši tiesību subjekti. Civiltiesības pastāv gan subjektīvā, gan objektīvā nozīmē. Civiltiesības objektīvā nozīmē ir civiltiesību normas, bet subjektīvā nozīmē civiltiesības ir tiesiskā vara, kura uz objektīvo civiltiesību pamata pieder konkrētai personai.
3.Civiltiesību nošķiršana no publiskajām tiesībām
Pretstatā civiltiesībām, kas noteic līdztiesīgu subjektu attiecības, publiskās attiecības regulē subordinācijas jeb pakļautības attiecības starp valsti vai ar valsts varas pilnvarām apveltītu subjektu un indivīdu. Par publisko tiesību pamatnozarēm atzīstamas konstitucionālās tiesības(noteic valsts uzbūvi un indivīda attiecības ar valsti), administratīvās tiesības(regulē valsts pārvaldes organizāciju un darbību) un krimināltiesības(reglamentē valsts rīcību noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas gadījumā).…
