Dažu gadu laikā Vidzemes zemnieki pareizticībā pārgāja aptuveni desmit tūkstoši zemnieku, bet ticības maiņa zemnieku stāvokli vis neuzlaboja. Zemnieki, vēlējās pāriet atpakaļ savā ticībā, bet to neļāva Krievijas soda likumi. Manuprāt, zemnieki nonāca tādā kā sava veida slazdā. Ticības maiņa viņiem nedeva nekādu labumu, bet pāriet uz savu ticību arī nevarēja. Pieņemtā ticība nedeva nekādas izvēles iespējas.
Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē, tāpat kā Kurzemē maz kas izmainījās. Zemnieki arī Vidzemē skaitījās brīvi cilvēki, bet juridiski bija saistīti ar muižu. Lūk, vēl viena kopīga pazīme.
Vidzemē daļa lauku iedzīvotāju nodarbojās ar amatniecību un tika izveidoti vairāki nozīmīgi vienā virzienā ējušies lauku amatniecības centri. Tika ražotas mēbeles, koka trauki un zārki, vērpjamie ratiņi, pīpes. Zemnieki nodarbojās ar aušanu, podniecību, būvēja buru kuģus. Tika strādāti arī meža darbi un koku pludināšana. Tika audzēti kartupeļi, kas palīdzēja pārvarēt badu.
Vārdu sakot zemniekiem bija daudz un dikti jāstrādā, un zemniekiem palika daudz mazāk laika savu zemju apkopšanai. Tas bija liels mīnuss.
Kopumā pētot šos vēstures avotus es īsti nevarēju piekrist kad tajā laikā dzīve bija slikta, bet nevarēju arī apgalvot, ka tā bija laba. Domāju, katram no mums ir savs viedoklis šajā jautājumā un es neapstrīdēšu atsevīši katru viedokli, jo jebkurš viedoklis vai izteikta doma savā ziņā ir patiesa un ieņem lielu lomu kopējā vēstures zinātnes attīstībā un ir nenovērtējams.
…
