3.Konstitūciju rašanās vēsturiskā attīstība.
Attīstība sākās 1789.g., kad stājās spekā ASV konstitūcija. Š.L.Monteskjē: „Tauta tiek uzskatīta par suverēnās varas vienīgo avotu.” Tauta-pilsoņu kopums-balstiesīgie pilsoņi-ievēl paralmentu 1793.g. ASV konstitūcija tika papildināta ar 10 grozījumiem (tiesību billa). Otrais konstitūcijas modelis tika veidots Franču revolūcijas laikā. Cilvēka un pilsoņu deklarācija. Mūsdienu posms KT sākās pēc II.Pasaules kara. 19.gs. otrā puse raksturojās arpolitiskopartiju, kuru mērķis nonākt pie varas. K sāk iestrādāt normas, kuras nostiprina. 20.gs. K normatīvajā saturā :1)Parādās normas, kuras regulē sociālo un ekonomisko darbību. 2)Iestrādātas normas, kas nosaka valsts tiesības rīkoties, noregulēt sociālos konfliktus. 3)Normas, kuras nodrošina konstitucionālo uzraudzību. 2000.g. decembrī Eiropas kopienā tika pieņemta Cilvēktiesību harta.
4.Konstitūciju pieņemšanas kārtība.
Latvijas valsts konstitūcija saucas Satversme. Tautai pieder satversmes jeb valsts konstitūcijas pieņemšanas vara. Satversmes preambulā teikts: “Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts satversmi.” Latvijā konstitūcijas pieņemšanas vara deleģē likumdošanas varai (Saeimai) tiesības izdarīt daļā konstitūcijas normu grozījumus, nosakot, kuras konstitūcijas normas likumdevējs nav tiesīgs grozīt patstāvīgi. Vitāli svarīgāko konstitūcijas normu izmainīšanai ir nepieciešams tautas nobalsojums. Latvijas Satversmē šis pamatnormas ir formulētas 1., 2., 3., 4., 6., un 77. pantā.
Pārējās Satversmes pantu normas Saeima ir tiesīga grozīt īpašā kārtībā, pastāvot diviem nosacījumiem:
a.. Ja plenārsēdē piedalās kvalificēts deputātu kvorums – vismaz 2/3 no deputātu kopskaita.
b.. Ja par likumprojektu nobalso kvalificēts balsu vairākums – vismaz 2/3 no klātesošiem deputātiem (Satversmes 76. pants.).
Satversme paredz divu veidu likumus:
a.. Likumus t.i. satversmes grozījumus, kurus pieņem tauta referendumā (Satversmes 79. panta 1. daļa) un Saeima (Satversmes 76. pants).
b.. Likumus, kurus pieņem tauta referendumā (Satversmes 79. panta 2. daļa) un Saeima (Satversmes 23. un 24. pants).
Kaut arī Satversmē tiek lietots viens termins “likums”, pirmos varētu dēvēt par satversmes jeb konstitūcijas likumiem, bet otros par parastiem likumiem (bez īpaša apzīmējuma).
5.konstitūcijas jēdziens un būtība.
Konstitūcija – valsts tiesību norma un principu sistēma, kurai piešķirts aukstākais juridiskais spēks. Konstitucionālisma attīstības sākums ir 16, 17 gadsimts un tās mērķis bija ierobežot absolūto monarhismu. Uzplaukums konstitucionālisma attīstībai bija, 19 gadsimts, kad tika izstrādāti visi konstitūciju svarīgākie pamatprincipi un daudzas pasaules valstis nodibināja konstitucionālās iekārtas. Vislielāko aktivitāti šajā periodā izrādīja vidējais slānis lai varētu nostiprināt savu tiesisko stāvokli valstī. Pēc II pasaules kara bija otrreizēja konstitucionālisma idejas atdzimšana, kas bija rezultāts krīzes periodam no 20 gadsimta līdz pat II pasaules karam, un šī laika galvenā problēma ir cilvēktiesības un nacionālo valsts tiesību sašaurināšanās.
6.Konstitūcijas saturs un forma.
Konstitūciju veidi ir materiālas konstitūcijas- tās tiesību normas, kas noregulē reālās cilvēka, pilsoņa tiesības, brīvibas un pienākumus, sabiedriskās un politiskās iekārtas pamatprincipus, vadīšanas formu un raksturu, administratīvi teritoriālo iedalījumu, valsts simbolus.Formālā konstitūcija- noteiktu likumu vai likumu kopumu, kuru teksts fiksēls, kodēts speciālā dokumentā un kura normām piemīt augstāks juridiskais spēks salīdzinājumā ar citiem likumiem.Formālās konstitūcijas pieņemšanā un grozīšanā parasti izmanto speciālās procedūras, kuras nelieto parastajās likumdošanas procesā.Juridiskā konstitūcija- pamatformu sistēma, kuras uzdevums ir regulēt iepriekšminētās sabiedriskās attiecības: Faktiskās konstitūcijas - reāli pastāvošas. jau noregulētas, funkcionējošas sabiedriskās attiecības, kur maksimāli sakrīt konstitucionālā norma un īstenības norise. Fiktīvā konstilūcija - konstatējama gadījumos, kad nav atbilstības starp juridisko un faktisko konstitūciju. Tās ir normas, kuras reālajā īstenībā neko neregulē un pastāv tikai kā teksts.
…
