Latvijas Republikas normatīvie akti un tiesu prakse tiesību uz privāto dzīvi aizsardzībā

Termins vārda brīvība juridiskā izpratnē lietots jau sen, tas dots arī 1942. gada "Juridiskās terminoloģijas vārdnīcā", tas lietots pašreiz spēkā esošos Latvijas tiesību aktos un starptautisko tiesību aktu tulkojumos. Termina vārda brīvība jēdzieniskā nozīme, kas skaidrota LR Satversmes 100. pantā, balstās uz šīs vārdkopas pamatnozīmi vispārlietojamā valodā (tā skaidrota LVV, par ko sk. iepriekš). Šī pamatnozīme nav ierobežota ar uzskatu paušanu katrā ziņā tikai vārdos (jo tad būtu rakstīts, ka ir "tiesības savus uzskatus brīvi paust vārdos"): ja teikts, ka ir "tiesības brīvi paust savus uzskatus", tas jāsaprot - vispār, jebkurā veidā.
Vispārējā cilvēktiesību deklarācija paredz, ka vārda brīvība ir viena no pamattiesībām. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 29. pantā minēts, ka, realizējot savas tiesības paust viedokli, cilvēkam jāpakļaujas likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuru nolūks ir nodrošināt citu personu tiesības un brīvības, kā arī morāli, sabiedrisko kārtību un vispārējo labklājību, turklāt šo tiesību un brīvību izmantošana nedrīkst būt pretrunā ar ANO mērķiem un principiem. Starptautiskajās tiesībās vārda brīvības ierobežojumiem jāatbilst trim punktiem: 1) šiem ierobežojumiem jābūt paredzētiem pēc likuma, 2) ierobežojumu mērķim jābūt likumīgam, 3) ierobežojumiem jābūt nepieciešamiem (t.i., proporcionāliem) šī mērķa sasniegšanai.

Secinājumi
1. Rakstot darbu izpētīju dažādus jēdzienus, kurus vēl nebiju zinājusi.
2. Satversmes 96.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību, bet īsti netiku skaidrība ar absolūti publiskām personām, jo bieži vien tiek pārkāptas tiesības uz viņu privāto dzīvi.
3. Izskatot dažus tiesu prakses gadījumus par absolūti un relatīvi publiskām personām nonācu pie secinājuma, ka dažreiz šīs prasības tiesās ir vienkārši iesniegtas tikai tāpēc, lai cilvēks varētu iegūt it kā morālo kompensējumu vai vienkāršāk sakot iegūt naudu par neko.
…