Jau no seniem laikiem ir bijusi interese par to, kas tad ir cilvēks, kāpēc notikusi sabiedrības attīstība, kāpēc cilvēks ir izveidojis valsti, kas viņam ne tikai kaut ko atļauj vai kaut ko aizliedz, bet daļēji diktē viņa dzīvi. Kāpēc cilvēks nav apmierināts tikai ar valsts izveidošanu, bet tai līdzi rada arī tiesības, kuras cenšas ievērot, tomēr brīžiem tās pārkāpjot. Ir daudz jautājumu, kas interesē cilvēku, pētot pašam savu attīstības vēsturi.
Uz daudziem jautājumiem atbildes jau ir atrastas, uz daudziem vēl tās ir jāmeklē. Katrā ziņā domāju, ka šīs problēmas interesē ne tikai cilvēkus, kas ir saistīti ar jurisprudenci un vēsturi, bet šīs tēmas varētu interesēt arī ikvienu indivīdu, jo cilvēks jau no laika gala ir interesējies par savu izcelšanos un savām saknēm. Tāpēc arī šis darbs ir veltīts tam, lai sniegtu kaut nelielu ieskatu tādās tēmās kad tiek izveidota valsts, kad cilvēks labprātīgi atdod daļu savu brīvību valsts kontrolē, kas mudinājis cilvēku veidot tiesības, kas diktē paša cilvēka dzīvi. Ir mēģināts dot ieskatu jautājumos, kas tad saista savā starpā valsti un tiesības. Kādu lomu un vietu valsts un tiesības ieņem cilvēka dzīvē.
Referātā tiks aprakstīta valsts un tiesības kā viens vesels, kā arī šīs vienības tiks sadalītas sastāvdaļās, un izskatītas atsevišķi. Referātā tiks pieminēta arī sabiedrība, jo valsts nevar pastāvēt bez sabiedrības un bez sabiedrības tiesībām nebūtu nozīmes.
Šis temats ir aktuāls, jo tas ir pamatu pamats visai tiesību sistēmai, valstij un sabiedrībai. Nezinot šos pamatus var rasties grūtības izprast valsts un tiesību mijiedarbību, to cik ļoti katra no šīm vienībām ir svarīga un patstāvīga, bet tajā pašā brīdī atkarīga viena no otras.
Secinājumi un priekšlikumi izteikti, vadoties no pētījuma laikā gūtajām atziņām, kā arī ņemot vērā literatūrā paustos viedokļus.
Manuprāt, materiāls var būt noderīgs visiem, kas studē vai interesējas par sociālajām zinātnēm, īpaši par jurisprudenci, gan arī ikvienam indivīdam.
1.Tiesības: jēdziens un būtība
Par to, kas ir tiesības, dažādos laika periodos pastāvēja atšķirīgi uzskati. Jautājums par tiesību būtību ir nodibinājis ne tikai juristus, bet arī filozofus, taču panākt vienotu tiesību jēdziena definīciju, kurai pilnībā piekrītu visi, nav izdevies.
Aplūkojot raksturīgākās tiesību pazīmes, var teikt, ka tiesībām piemīt sabiedrisks raksturs un tas ir attiecināmas uz sociālajām normām.
Tiesības var veidoties, pastāvēt un realizēties tikai tur, kur saskaras vismaz divu tiesību subjektu- fizisku vai juridisku personu intereses. Šo personu starpā ir nepieciešams nospraust rīcības robežas. Tā, lai vienas personas darbības nekaitētu vai pēc iespējas mazāk aizskartu otras personas intereses. Līdz ar to tiesības nosaka personas darbības apmēru un robežas regulē tās ārējo darbību.1
Valsts vara, cenšoties pēc sabiedrības labklājības un miera sadarbības kopdzīvē, ar pavēlēm un aizliegumiem nosaka sabiedrības locekļu - cilvēku – darbības robežas un viņu privāto interešu, atkarība no sabiedrības interesēm, apmērus. Šo obligāto pavēļu un aizliegumu, šo valsts izdoto saistošo normu kopību, kas regulē cilvēku ārējo darbību un nosaka viņu savstarpējās attiecības, kā arī attiecības pret valsti, sauc par tiesībām.2
…
