Ievads
Kad 1990.gadā tika atgūta Latvijas neatkarība, Latvijā nācās mainīt daudzus normatīvos aktus, kas bija saistīti ar administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanu un pārsūdzības kārtību, kā arī administratīvā akta formu, tā izdošanas kārtību. Spēkā bija 1963.gada 27.decembrī pieņemtais Latvijas Civilprocesa kodekss. Tad, 1998.gada 14.oktobrī tika pieņemts un 1999.gada 01.martā stājās spēkā Civilprocesa likums. 1995.gada 01.septembrī bija stājušies spēkā Ministru kabineta noteikumi Nr.154 “Administratīvo aktu procesa noteikumi” (turpmāk tekstā - Noteikumi Nr.154), kuri reglamentēja publisko tiesību subjektu administratīvo aktu procesu: aktu izdošanu, spēkā esamību un apstrīdēšanas kārtību iestādē. Šie noteikumi bija piemērojami visos pārvaldes procesa gadījumos, ja likumi vai citi Ministru kabineta noteikumi nenoteica citādi. Šie noteikumi noteica, ka lietvedību administratīvo pārkāpumu lietās nosaka Latvijas administratīvo pārkāpumu kodekss.
Latvijā bija spēkā 1984.gada 07.decembrī pieņemtais Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss, kurā pastāvīgi tika veikti grozījumi.
Tā kā Civilprocesa likums regulē tiesvedību civillietās, nevis administratīvo pārkāpumu lietās, pārejas periodā palika spēkā Latvijas Civilprocesa kodeksa sadaļa “Tiesvedība lietās, kas rodas no administratīvi tiesiskajām attiecībām”. Šo lietu kategorijas izskatīšanas kārtību, saskaņā ar Civilprocesa likuma Pārejas noteikumu 1.punktu, reglamentēja Latvijas Civilprocesa kodeksa 22. – 25.nodaļa. Civilprocesa likuma Pārejas noteikumu 1.punkts noteica, ka izskatīšanas kārtību lietās, kas rodas no administratīvi tiesiskajām attiecībām, līdz dienai, kad stājas spēkā Administratīvā procesa likums, regulē Civilprocesa likuma vispārīgie noteikumi un Latvijas Civilprocesa kodeksa divdesmit otrās, divdesmit trešās, divdesmit trešās –A, divdesmit ceturtās, divdesmit ceturtās – A un divdesmit piektās nodaļas noteikumi. Uz administratīvo pārkāpumu lietu par Ceļu satiksmes noteikumu prasību neievērošanu izskatīšanu attiecās divdesmit otrā un divdesmit ceturtā – A nodaļa. Līdz ar to tika radītas pirmās pretrunas administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanā dažādās instancēs, jo pārsūdzētās administratīvo pārkāpumu lietas iestādē tika izskatītas saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa nosacījumiem, taču jau izskatot šīs lietas pārsūdzības instancē tiesā, tās tika izskatītas saskaņā ar augstāk minēto Civilprocesa likuma pārejas noteikumu un vispārīgo noteikumu nosacījumiem.
Viena no pretrunām manāma pārstāvības jautājumā. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss paredzēja, ka personai, kuru sauc pie administratīvās atbildības ir tiesības izmantot tikai advokāta palīdzību1. Savukārt, Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 263.pants noteica, ka advokāta pilnvaras apliecina orderis, kuru izdod juridiskā konsultācija. Tātad, izskatot administratīvo pārkāpuma lietu Ceļu policijas institūcijās, persona varēja lūgt tikai un vienīgi iepriekš minētā advokāta palīdzību. Savukārt, Civilprocesa likuma vispārīgajos noteikumos paredzēts, ka par pārstāvi var būt zvērināts advokāts vai persona, kuru tiesa, kas izskata lietu pielaidusi kā fiziskās personas pārstāvi2.
…
