Kopsavilkums.
Ir tiesību normas, kuru regulēšanas priekšmeti daļēji vai pilnībā pārklājas un tādēļ rodas situācija, kad vienam faktiskajam gadījumam var piemērot vairākas tiesību normas. Šādu situāciju sauc par tiesību normu konkurenci. Tiesību normu konkurences gadījumā iespējami vairāki risinājumi: tiesību normu vienādās tiesiskās sekas tiek pamatotas ar vairākām tiesību normām; vienas tiesību normas atšķirīgās tiesiskās sekas tiek piemērotas papildus citas normas sekām (“kumulatīvā” konkurence); prasītājs var izvēlēties starp prasījumiem un tos pamatojošajām tiesību normām (“alternatīvā” konkurence); piemērojama ir tikai viena no konkurējošajām tiesību normām, nosakot tās piemērošanas prioritāti. Viens no tiesību normu piemērošanas prioritātes noteikšanas kritērijiem ir starp tiesību normām pastāvošās specialitātes attiecības. Tās var izpausties vairākos veidos. Starp tām var pastāvēt loģiskas specialitātes attiecības, proti, speciālā tiesību norma ietver visas tās pašas pazīmes, kuras paredz vispārīgā tiesību norma, un vēl vismaz vienu papildu pazīmi. Specialitātes attiecības var pastāvēt arī starp divām tiesību normām, kuras neattiecas viena pret otru tāpat kā speciālais jēdziens pret vispārīgo jēdzienu. Daži faktiski gadījumi var atbilst tikai vienas normas tiesiskajam sastāvam, daži – otras normas tiesiskajam sastāvam, savukārt citi gadījumi – abu tiesību normu tiesiskajam sastāvam. Lai noteiktu, vai starp šādām tiesību normām pastāv specialitātes attiecības, jānoskaidro, vai vienas normas piemērošana līdztekus otrai normai nav pretrunā ar otras normas jēgu un mērķi. Specialitātes attiecības starp šādām normām veidosies gadījumos, kad abas normas paredz atšķirīgus seku iestāšanās priekšnoteikumus. Par speciālo būs atzīstama tā tiesību norma, kura paredz augstākus tiesisko seku iestāšanās priekšnoteikumus, jo tie nodrošina personas interešu aizsardzību, piemēram, nepieļaujot civiltiesiskās atbildības iestāšanos par jebkuru vainas formu. Šāda interešu aizsardzība būs nodrošināta tikai tad, ja netiks pieļauta citu tādu tiesību normu vienlaicīga piemērošana, kas paredz mazāk tiesisko seku iestāšanās priekšnoteikumu. Par speciālo normu uzskatāma tā norma, kuras jēga un mērķis prasa, lai šīs normas regulējums tiktu atzīts par izsmeļošu. Ja ir noskaidrotas specialitātes attiecības starp tiesību normām, kuras nevar piemērot vienlaikus, piemērojama speciālā tiesību norma. Specialitātes attiecības var būt par tiesību normu piemērošanas prioritātes noteikšanas kritēriju tikai tad, ja jāizvēlas starp viena un tā paša juridiskā spēka tiesību normām.
Starp dažāda juridiskā spēka tiesību normām, ja rodas pretruna, nosakāmas spēkā esamības attiecības, jo zemāka juridiskā spēka norma nevar būt pretrunā ar augstāka juridiskā spēka normu. Taču, kamēr pretruna nav konstatēta, konkrēta gadījuma izšķiršanai piemērojama tā tiesību norma, kura visprecīzāk atbilst izšķiramajam gadījumam. Spēkā esamības attiecības nosakāmas arī starp dažāda “vecuma” tiesību normām, kurām ir viens un tas pats regulēšanas priekšmets. Tomēr kolīziju gadījumos, kad vecāka tiesību norma atzīstama par speciālo normu attiecībā pret jaunāku vispārīgo normu, piemērojama vecākā speciālā tiesību norma, ja vien jaunās normas mērķis nav noteikt attiecīgajam jautājumam izsmeļošu jaunu regulējumu. Kolīziju normas, kas nosaka speciālās tiesību normas piemērošanas prioritāti un augstāka juridiskā spēka tiesību normas spēkā esamības prioritāti, ir ietvertas vairākos normatīvajos tiesību aktos. Taču to formulējumos vērojama terminoloģiska nekonsekvence – dažos normatīvajos tiesību aktos starp vienāda juridiskā spēka vispārīgo un speciālo normu tiek noteikta spēkā esamības prioritāte, bet citos – piemērošanas prioritāte. Tāda pati nekonsekvence pastāv arī attiecībā uz jautājumu par dažāda juridiskā spēka pretrunīgu tiesību normu spēkā esamību. Specialitātes attiecības ir jānošķir no konkretizācijas attiecībām, kādas pastāv starp dažāda juridiskā spēka tiesību normām, kuras izdotas viena uz otras deleģējuma pamata. Uz deleģējuma pamata izdota tiesību norma atšķirībā no speciālās normas nedrīkst ierobežot deleģējošo tiesību normu, tā var vienīgi detalizētāk noregulēt (konkretizēt) attiecīgajā regulēšanas priekšmetā ietilpstošos jautājumus.
…
