Mantojuma tiesības Senajā Romā

Pirmkārt, mantoja lejupējie pēc pakāpju tuvuma, ja lejupējo nebija, tad iespēja mantot bija augšupējiem. Ja mirušajam nebija nedz lejupējo, nedz augšupējo asinsradinieku, tad tika aicināti mantot pusbrāļi un pusmāsas, ja arī tādu nebija, tad mantoja tālākie asinsradinieki.
Gadījumā, ja mirušajam nebija mantinieku, nedz arī spēkā esošs testaments, šādu mantu sauca par bezsaimnieka mantu. To varēja iegūt pirmais okupants, kurš varēja iegūt mantiniekam līdzīgu statusu uz viena gada noilguma pamata. Augusia valdīšanas laikā noteica, ka šāda bezsaimnieka manta ir piekritīga valsts kasei.

Nobeigums
Romiešu tiesības ir atstājušas vērtīgu mantojumu mūsdienu pasaulei. Latvijas Republikas likumu pamatā ir šīs romiešu tiesības. Apbrīnojama ir šo tiesību dzīvotspēja tik daudzus gadsimtus.
Salīdzinot Senās Romas mantojuma tiesības ar mūsdienu mantojuma tiesībām Latvijas Civillikumā, var vilkt skaidras paralēles. Lielos vilcienos tās ir mainījušās pavisam nedaudz. Testamentārajai un likumiskajai mantošanai klāt ir nākusi līgumiskā mantošana un ir iekļautas tiesības uz mantojumu arī ārlaulības bērniem. Protams, testamenta sastādīšanas procesā ir vērienīgas izmaiņas, bet princips ir saglabājies tas pats, ka jābūt kādam, kas var apliecināt testamenta īstumu.
Arī mūsdienās mantiniekam līdz ar mirušā atstāto mantu, pūrā nāk visas aizgājēja saistības. Saglabājies ir legāts – īpašais blakus novēlējums testamentā, un tā var uzskaitīt vēl un vēl. Tas ir milzīgs vēsturisks mantojums, kurš saglabāsies vēl daudzus gadu simtus.

…