Eiropas apvienošanās pēc Otrā pasaules kara nebija nekas jauns. Integrētas varas priekšrocības bija saskatījuši jau senie romieši. Viņi prata to radīt, izveidojot pasaules lielvalsti.
Kas zina, vai Eiropas valstis būtu sākušas veidot kopējās ekonomiskās un politiskās organizācijas jau divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu sākumā, ja cieši nesadarbotos pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara. Sadarbību veicināja amerikāņu palīdzības plāns karā izpostītajai Eiropai, ko sauca par Māršala1 plānu.
Šis palīdzības piedāvājums izvirzīja trīs noteikumus:
palīdzībai jābūt sistemātiskai, nevis gadījuma rakstura;
valstīm, kas vēlas to izmantot, jāizstrādā kopīgi, efektīvi plāni tās saņemšanai;
par šiem plāniem jāinformē sabiedriskā doma, un tai šie plāni jāpieņem.
Māršala plāns bija attiecināts uz visām Eiropas valstīm, kurām bija nepieciešama palīdzība, taču PSRS spiediena ietekmē gan Polijas , gan Čehoslovākija atteicās no amerikāņu palīdzības, jo komunistiskajā sistēmā nebija iespējams nodibināt sabiedrības kontroli pār varas iestāžu darbību un starptautisko uzraudzību pār naudas izlietošanu.
1947. gada septembrī Parīzes konferencē 16 Eiropas valstis nolēma realizēt plānu, kuru nosauca par Eiropas Atjaunotnes plānu ( European Recovery Program: ERP), bet izpildes laikam atvēlēja četrus gadus.
Māršala plāna realizācija beidzās 1951. gada 31. decembrī. ASV bija pārskaitījušas Eiropas valstīm pavisam 12,5 miljardus (pēc dažiem avotiem 13,6 miljardus) dolāru valsts palīdzības, kā arī 500 miljonus dolāru no privātpersonām un nevalstiskām organizācijām. Pateicoties tam, Rietumeiropa varēja ne vien sadziedēt kara rētas, bet arī krietni attīstīja rūpniecisko ražošanu.…
