Suverenitātes jēdziens un struktūra

Termins „suverenitāte” cēlies no franču valodas un tulkojumā nozīmē „augstākā vara”.
Sākotnēji suverenitāte bija politisks princips, kas kalpoja viduslaiku augstākajiem feodālajiem valdniekiem cīņā pret citiem feodāļiem un Romas pāvesta pretenzijām.
19. gs. beigās suverenitātes princips kļūst par neatkarīgu nacionālo valstu konstitucionālu principu.

Suverenitāte ir viens no konstitucionālisma pamatprincipiem. Jēdziens “suverenitāte” ir veidojies no vārdiem “vara” un “augstākais”. Tātad, tā ir varas īpašība, varas kvalitāte būt augstākajai.
Suverenitāte ir valsts galvenā īpašība, turklāt tai ir jābūt gan iekšējai, t.i. neatkarīgajai no valstiskajām varām, gan ārējai.

Suverenitāte raksturo varas kvalitāti, tās pilnību un pakāpi.
Suverenitāte sevī ietver varas īpašības – augstākesamību, patstāvību, neatkarību, pilnību, vispārību, nedalāmību un ekskluzivitāti.

Analizējot LR Satversmes 2. pantu, kurš nosaka, ka: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”, parādās divi suverēnās varas subjekti:
Latvijas valsts
Latvijas tauta.

Suverenitātes veidi
Valsts suverenitāte
Tautas suverenitāte.
Valsts varas suverenitāte
Tiesību suverenitāte
Valsts orgānu suverenitāte
Nacionāla suverenitāte.…