Likumdevējs, izdodot likumu, pieņem lēmumu, kas un kā ir jāsasniedz, turpretim izpildvara šo lēmumu pilda konkrētajā gadījumā, respektīvi, nosaka likumdevēja izdoto normatīvo aktu īstenošanas procesuālo kārtību un veic to praktisko piemērošanu. Lai gan MK iekārtas likums, kā arī likums "Par pašvaldībām" paredz risināt jautājumus, kurus nav risinājis likumdevējs, tomēr tas būtu iespējams tikai tad, ja pamattiesību (visu vai daļas) ierobežošana nav atstāta Saeimas ekskluzīvajā kompetencē.
Īpaši apšaubāma no Satversmes 91.panta viedokļa ir iespējamās pašvaldību tiesības noteikt pamattiesību ierobežojumus, kas varētu radīt situāciju, ka vienādos apstākļos vienas pašvaldības iedzīvotāji ir "tiesīgāki" nekā citas, lai gan visus aizsargā Satversmes 8.nodaļa. Vērtīgi ir aplūkot citu valstu pieredzi šajā jautājumā, kas pilnībā atšķiras no Latvijas prakses. Igaunijā cilvēka tiesību ierobežošana ir pieļaujama tikai ar likumu - to ir atzinusi arī Igaunijas Augstākā tiesa vairākos spriedumos. Kā norāda tiesa, pamattiesību ierobežojumus var noteikt tikai ar aktu, kuram ir likuma spēks - ar likumu formālā nozīmē, nevis jebkuru tiesību aktu, jo saskaņā ar Igaunijas konstitūciju valdībai ir tiesības izdot noteikumus un rīkojumus uz likuma pamata un to īstenošanai likumus izdod Riigikogu (parlaments). No minētās tiesību aktu hierarhijas izriet, ka nav pieļaujama likumdošanas tiesību delegācija izpildu varai, un izpildu varai nav tiesību noteikt pamattiesību ierobežojumus. Līdzīga prakse ir arī Polijā, kuras konstitūcijas 31. pants nosaka, ka tiesības un brīvības var ierobežot tikai ar likumu”.
„Problēmas Satversmes normu piemērošanā rada situācija, kad likumdevējs kaut kādu iemeslu dēļ it kā nav paredzējis tādu tiesību ierobežošanu, kuras pēc būtības un saskaņā ar starptautiskiem cilvēktiesību dokumentiem ir ierobežojamas. Šīs Satversmes problēmas risināšanai ir jāizmanto samērā sarežģītais normu sistēmiskās tulkošanas ceļš. Situāciju neatrisina arī Satversmes 116.pants, kura vārdiskā jēga ļauj secināt, ka tajā noteiktā ierobežošanas kārtība un visaptverošie leģitīmie mērķi ir attiecināmi tikai uz izsmeļoši uzskaitītajām tiesībām. Tomēr, lai virknes citu tiesību ierobežošana nepaliktu bez leģitīma seguma, to ierobežošanas noteikšanā ir jāizmanto visaptverošie 116.pantā minētie leģitīmie mērķi.”1
…
