Tautu un nāciju cīņa par neatkarību mūsdienās

Etniskais jeb nacionālais terorisms ir vērsts uz kādas tautas neatkarības sasniegšanu, lai atdalītu kādu etnisko grupu no citas, vai gluži otrādi: lai savienotu tās vai atkal apvienotu. Tas ir klasisks mēģinājums panākt etniskas minoritātes valstisku neatkarību valstī, kurā vara pieder lielākai nācijai.
Šādi mērķi ir, piemēram, basku “Basku Tēvzeme un Brīvība” (BFL&L) Spānijā, tamilu “Tīģeriem” Šrilankā, “Īru Republikāņu Armijai” (IRA) Ziemeļīrijā, sikhiem Pendžabā, “Kvebekas Atbrīvošanas frontei” Kanādā, kurdiem Irākā un Turcijā, čečeniem Krievijā un daudziem citiem. Ideoloģiskā amplitūda var būt visplašākā – sākot ar apspiestas tautas patiesām ilgām pēc brīvības un beidzot ar rasiski noskaņotiem etniskajiem “tīrītājiem”.

Kurdi
Šī etniskā grupa apdzīvo galvenokārt Turcijas dienvidaustrumus, Irānas ziemeļrietumus, Irākas ziemeļus un dažus Sīrijas apgabalus. Viņi ir indoeiropiešu cilšu pēcteči un pirmoreiz vēsturē fiksēti agrīnās Mezopotāmijas impērijas laikos, taču pirmsākumi iestiepjas kalnu ciltīs vēl 7. gs. p.m.ē. Kurdu nacionālisms pirmoreiz lika par sevi runāt 19. gs. beigās, taču viņu centieni joprojām nav piepildīti. Kopā kurdi veido vislielāko etnisko grupu pasaulē, kam nav savas valsts. Pamatā viņi ir musulmaņi-sunīti.
Irākas kurdi (līdz 20% iedzīvotāju) cīnās par neatkarību no Bagdādes kopš 1961.g. 1974.g. dibināja Kurdistānas autonomo apgabalu Irākas sastāvā. Pēc Persijas līča kara Bagdāde zaudēja kontroli pār KAA, ar amerikāņu un britu aviācijas atbalstu kurdi kalnos dibinājuši savu valsti de facto. Kopš tā laika centrālā valdība vērsusi pret viņiem dažādas militārās kampaņas. 1980.-84.g. Irānas-Irākas kara laikā ar Irānas atbalstu kurdi dibināja bruņotu opozīciju, kā rezultātā Huseins izvietoja ziemeļos armiju.
…