KOPSAVILKUMS
Katram bērna saskaņā ar vairākām konvencijām ir noteiktas tiesības, kas saistās ar bērna izcelšanos. Piemēram, ANO Konvencijas par bērnu tiesībām 5.panta 5.punkts nosaka, ka bērnam ir tiesības zināt savu izcelsmi un augt bioloģisko vecāku aizgādībā.
Bakalaura darba rakstīšana gaitā autore secina, ka pašreizējais regulējums paternitātes noteikšanas un apstrīdēšanas lietās neatbilst šobrīd pastāvošajai situācijai, un tiesu praksē, neievērojot civilprocesa pierādījumu vispārīgos noteikumus, tiek pieņemti nepamatoti secinājumi, kas noved pie nepamatotu un nepaskaidrotu spriedumu pasludināšanas.
Pētījuma rezultātā autore secina un ierosina šādu priekšlikumus:
1. Paternitātes pieņēmums bieži tiek piemērots nepamatoti – pielietojot paternitātes pieņēmumu, reģistrējot bērnu, par bērna tēvu tiek reģistrēta persona, kas nav bērna bioloģiskais tēvs, šāds regulējums rada tiesām papildus darbu, jo šādā gadījumā, lai bērna dzimšanas reģistrā ierakstītu bērna bioloģisko tēvu, ir jāapstrīd paternitāte. Lai neveidotos šāda situācija, autore ierosina Civillikuma 146.pantā veikt grozījumus, izsakot panta trešo daļu šādā redakcijā: „Ja bērns, piedzimis laulībā vai ne vēlāk kā 306.dienā pēc laulības izbeigšanās, nav izcēlies no personas, kura precējusies ar bērna māti, tad persona nav jāieraksta bērna dzimšanas apliecībā kā bērna tēvs, ja bērna mātes vīrs, bērna māte un bērna tēvs uzraksta iesniegumu, ka bērns nav izcēlies no bērna mātes vīra, un bioloģiskais tēvs atzīst paternitāti.”
2. Tiesiskais regulējums neparedz iespēju bioloģiskajam tēvam apstrīdēt paternitātes pieņēmumu, lai novērstu šo situāciju, autore ierosina Civillikuma 149.panta trešo daļu izteikt šādā redakcijā: „Bērna bioloģiskais tēvs var celt prasību par paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanu un paternitātes noteikšanu divu gadu laikā no brīža, kad uzzinājis, ka bērns nav cēlies no bērna mātes vīra.” Un Civilprocesa 246.panta pirmo daļu izteikt šādā redakcijā: „(1) Paternitātes pieņēmumu tiesā var apstrīdēt bērna māte, bērna mātes vīrs, bērna bioloģiskais tēvs un bērns pats.”
3. Spēkā esošais regulējums ierobežo bērnu tiesības noskaidrot savu bioloģisko izcelšanos un apstrīdēt paternitātes pieņēmumu, ierobežojot šīs tiesības ar termiņiem. Autore piedāvā grozījumus šā jautājuma risināšanai, Civillikuma 149.panta piekto daļu izsakot šādā redakcijā: „Bērns pats var apstrīdēt paternitātes pieņēmumu divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas, ja viņš, būdams nepilngadīgs, uzzināja, ka nav izcēlies no mātes vīra, bet, ja uzzinājis, ka nav izcēlies no mātes vīra pēc pilngadības sasniegšanas divu gadu laikā no brīža, kad uzzinājis šo faktu.”
4. Saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu bērnam, ja viņam paternitāte ir atzīta, gandrīz nav iespējams to apstrīdēt, jo tādā gadījumā jāizpildās trim nosacījumiem, lai bērns varētu iesniegt prasību par paternitātes atzīšanas apstrīdēšanu: persona, kas atzinusi paternitāti, nav bērna miesīgs tēvs, paternitāti atzinis maldības, spaidus vai viltus rezultātā un abi vecāki ir miruši. Autore uzskata, ka tas vēl joprojām saglabā atšķirību starp laulībā dzimušu un ārlaulībā dzimušu bērnu. Autore piedāvā Civillikuma 156.panta trešo daļu izteikt šādā redakcijā: „Bērns pats paternitātes atzīšanu var apstrīdēt divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas, ja viņš uzzināja, ka nav izcēlies no personas, kas atzinusi paternitāti, bet, ja uzzinājis, ka nav izcēlies no personas, kas atzinusi paternitāti, pēc pilngadības sasniegšanas divu gadu laikā no brīža, kad uzzinājis šo faktu.” Un Civilprocesa likuma 247.panta pirmo daļu izteikt šādā redakcijā: „Paternitāti, kas atzīta un reģistrēta dzimtsarakstu nodaļā, var apstrīdēt persona, kura paternitāti atzinusi, tās aizgādnis, ja šī persona atzīta par rīcībnespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, bērna māte vai bērns pats.”
5. Tiesu praksē bieži ir gadījumi, kad persona, kas ir atzinusi bērna paternitāti, nav viņa bioloģiskais tēvs, bet nevar pierādīt, ka atzinis paternitāti viltus, spaidus vai maldības rezultātā, tā rezultātā noskaidrot objektīvo patiesību par bērna izcelšanos nav iespējams. Tādēļ autore piedāvā šādu Civillikuma 156.panta pirmās daļas redakciju: „Paternitātes atzīšanu tiesa var atzīt par neesošu tikai tad, ja persona, kas bērnu atzinusi par savu, nevar būt viņa miesīgais tēvs.”
…
