IEVADS
Tiesību normu realizācijas veidam – tiesību normu piemērošana – ir sarežģīts un for-māls raksturs. Lai iegūtu adekvātu un juridiski pareizi formulētu lēmumu, ir jāiziet cauri garam procesam, kuru iedala vairākās stadijās. Tieši no darba, kas ieguldīts šo stadiju ietvaros, ir atka-rīgs tas, cik pareizi formulēts un tiesību normām atbilstošs būs gala lēmums. Jo rūpīgāk tiks no-vērtēti lietas faktiskie apstākļi un pierādījumi, jo precīzāku un atbilstošāku tiesību normu tiks piemērota konkrētajā situācijā. Mūsdienu tiesu praksē tas ir īpaši svarīgi, jo vēstures gaitā ir iz-veidojusies pilnīga un argumentēta sarežģīta normatīvo aktu sistēma, kura saskan ar vispārīgiem tiesību principiem un sabiedrībā akceptētām morāles normām.
Šajā darbā tiesību piemērošanas process ir sadalīts piecās stadijās (jāņem vērā, ka auto-ri, kas darbojas tiesību teorijas jomā, šo sadalījumu atspoguļo dažādi), par pamatu ņemot aptuve-nas robežas, kuras var noteikt pēc tiesību normu piemērošanā veicamo darbību apraksta. Svarīgi ir ņemt vērā, ka stadijas praksē nav strikti nodalītas – bieži no vienas nākas atgriezties kādā no iepriekšējām, lai precizētu vai pārvērtētu procesa gaitā radušos apstākļus.
Tiesību normas piemērošana sākas ar lietas faktisko apstākļu un pierādījumu noskaidro-šanu un izvērtēšanu. Bieži šīs stadijas laikā jau tiek meklēta atbilstošā tiesību norma (šajā darbā tā ir izdalīta, kā atsevišķa stadija). Procesa gaitā tiek veikta juridiskā kritika (trešā stadija) un at-rastās tiesību normas interpretācija (ceturtā stadija). Noslēgumā tiek izdots tiesību normas pie-mērošanas akts. Tiesību normu piemērošana ir loģisku spriedumu ķēde, kuras laikā tiesību pie-mērotājs, izdarot secinājumus, balstoties uz viņam pieejamo informāciju, realizē tiesību normu dzīvē.
Šajā darbā ir sniegts ieskats katrā no piemērošanas posmiem, aprakstot svarīgākās iezī-mes un uzdevumus.
1. TIESĪBU NORMAS, TO PIEMĒROŠANAS JĒDZIENS
Tiesību normas ir viens no sociālo normu veidiem, kas regulē sabiedriskās attiecības un ir paredzētas kā cilvēku uzvedības noteicošs vai ierobežojošs formāli noteikts priekšraksts, kas ir izveidojies saskaņā ar attiecīgās sabiedrības galvenajiem ētiskajiem un tiesiskajiem uzskatiem. Tiesību normas izdod, atzīst un nodrošina valsts (tādejādi tās iegūst vispārobligātu raksturu un kalpo kā valstisks regulators), tām ir piespiedu raksturs. Pārkāpjot šīs normas, indivīdam draud nelabvēlīgas juridiskās sekas – tās tiek noteiktas atbilstošajās tiesību normās. …
