Japānas un Latvijas kultūras atšķirības

Ikebana ir kas vairāk kā vienkārša puķu salikšana trauciņā, tas ir disciplinēts mākslas veids, kurā daba un cilvēcīgums savijas kopā. Pretēji floristikai, kas sakārto puķes pēc to ziedu krāsām, ikebana uzsver citas augu daļas, kā stumbrus un lapas, tādā veidā pievēršot uzmanību līnijām un formām. Lai arī ikebana ir radoša izpausme, tai ir savi noteikumi. Mākslinieka mērķis katrā sakārtojumā ir parādīts caur krāsu kombinācijām, dabīgām formām, elegantām līnijām un parasti piedomātajai sakārtojuma jēgai. Vēl viens ikebanas aspekts ir minimālisms. Sakārtojumā var būt ļoti maz ziedu, kas ir izcelti ar stiebriem un lapām.
Ikebanas garīgais aspekts ir ļoti svarīgs tās praktizētājiem. Ikebanas laikā noteikti ir jāievēro klusums. Tas ir laiks, kas cilvēkiem jānovērtē dabas lietas, kuras tiem nav laika novērtēt ikdienas dzīvē. Tas ir arī brīdis, kad cilvēks sajūt tuvību ar dabu, kas palīdz atslābināt prātu, ķermeni un dvēseli.
Unikāla parādība pasaules kultūrā ir japāņu dārza māksla. Dārzu mākslā atklājas japāņu tautas savdabīgais filozofiskais pasaules skatījums. Atšķirībā no Ķīnas dārziem Japāņu dārzos samazināts dārza objektu skaits, tie ieguva dziļu simbolisku nozīmi. Dažkārt pat nelielā teritorijā tiek iekļauts Visuma modelis.
Pilnīgākai japāņu dārzu izpratnei ir jāpazīst vai jāspēj iztēloties Japānas daba - kalni ar dziļām upju ielejām, bagātu augu valsti, jūru un klinšainas salas. . Pirmie japāņu dārzi pēc ķīniešu parauga tika veidoti Narā. Gan Ķīnā, gan Japānā dārzu salīdzina ar ainavu glezniecību. Kalni – dabas pamats jeb “skelets”, ūdeņi – “asinis”. Šī divvienība ir ķīniešu šan-šui, japāņu iņ-jan divu sākumu kopība un pretmets.
…