Cilvēkam ir dabiska tieksme pielāgot apkārtējo vidi savām vajadzībām un īpatnībām. Jau senatnē pirmie no koka un kaula veidotie darba rīki un ierīces bija vienkārši, un to forma bija maksimāli piemērota veicamajam darbam. Arī cilvēce ir pielāgojusies apkārtējai videi ar mērķi saglabāt nepieciešamo līdzsvaru ar apkārtni. Pakāpeniski attīstoties pat cilvēka ārējais veidols ir mainījies līdz sasniedzis pašreizējo, kas krasi atšķiras no pirmatnējā homo sapiens veidola. Ne vienmēr šī pielāgošanās norit dabiskā ceļā, bieži vien tā pieprasa arī individuālu piepūli. Spilgts piemērs tam ir jauno tehnoloģiju pielietojums, kas mūsdienās ir ieviests visās ikdienas darbībās.
Taču no perspektīvā viedokļa ir nepietiekami, runājot par ergonomiku, aprobežoties vienīgi ar cilvēku un tehnisko līdzekļu savstarpējo mijiedarbību. Tāpēc ergonomikas jēdziens ir jāpaplašina iekļaujot tajā visus darba videi raksturīgos aspektus – organizatoriskos, vides un citus faktorus. Runājot par ergonomiku, jāņem vērā visi darba apstākļi, kas varētu sekmēt darbinieka labklājību, pašu darbu, darba procesu, slodzi, utt.
Darba vietai ir ļoti nozīmīga loma, nodarbināto dzīvē, jo aptuveni trešo daļu no sava darba mūža, mēs pavadām darbā un lielāko daļu mūsu darba laika tieši mūsu darba vietā. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai nodarbinātais savā darba vietā tiešām justos labi, pēc iespējas ērti un droši. Pasaules prakse ir pierādījusi, ka sakārtotā darba vietā pieaug darba ražīgums, samazinās nelaimju gadījumu un arodsaslimšanu skaits un nodarbinātie strādā efektīvāk.…
