Mācību procesa psiholoģiskie pamati

Mācības ir specifisks izziņas veids, ko vienmēr virza skolotājs; tām ir konkrēts un šaurāks mērķis, jo mācību procesā skolēns „atklāj” to, kas zinātnē jau sen ir atklāts. Izmantojot cilvēku uzkrātās zināšanas un pieredzi skolēns iet īsāko ceļu zināšanu, prasmju un iemaņu apguvē. Ja skolotājs pamatīgi zinās izziņas likumsakarības, izpratīs pastāvošo saikni starp cilvēka izziņu un praktisko darbību, tad ceļš uz zināšanām būs rezultatīvāks.
Skolotājs spēj mērķtiecīgi risināt ar skolēnu izziņas darbību saistītus uzdevumus, ja pats dziļi izprot mācību procesa gnozeoloģiskos pamatus un psiholoģisko struktūru. Šeit jāmin, ka gnozeoloģija ir filozofijas nozare, kas pēta izziņas avotus un līdzekļus, kur izziņa ir domāšanas bezgalīga tuvošanās izziņas objektam, - virzīšanās no vieglākā uz grūtāko, no nezināmā uz zināmo u.tml.
Mācību procesā skolēni izzina objektīvo pasauli, kas balstīta uz katra cilvēka individuālo pieredzi, kura veidojas pakāpeniski. Skolotāja rīcībā vienmēr jābūt informācijai par skolēnu zināšanu līmeni, par prasmēm zināšanas lietot praksē, tāpēc rodas problēma, kā gan īsti noteikt skolēna izziņas darbību. Šajā jomā darbojas psihologi kā Dž.Bruners, P.Galperins, Ž.Piažē, L.Vigotskis u.c., kuri uzkrājuši daudzas atziņas.
Izziņas procesā ar praksi tiek pārbaudīts atziņu patiesīgums, tas arī ir galvenais izziņas procesa galamērķis. Zināšanas nav pašmērķis, tās apgūst, lai izmantotu praktiskajā darbībā, tāpēc skolēnam labi jāizprot sava praktiskā uzdevuma darbības zinātniskie pamati, jo pretējā gadījumā grūti cerēt uz panākumiem. …