4. “ Katrā cilvēka izglītošanā var saskatīt gan dabisko tieksmju, gan ārējās vides iespaidus, jo personības spējas jau nav dotas no dzimšanas, tās tiek apgūtas. Pastrīdēties jau var tikai par abu pušu proporcijām. Minēto pretrunu var atcelt, ja ievēro, ka izglītībā notiek abu pušu – iedzimto dotumu un prasīgās kultūras vides mijiedarbība.”
Pragmatisma filozofs Džons Djūijs, 1907
Šai koncepcijai es piekrītu, jo katram pašam kaut kas iedzimst no vecākiem, vai no senčiem. Bērniem, piemēram, pirmajā klasē, kā arī vecākiem, šī iedzimtība ir spilgti saskatāma, jo , piemēram, dziedāšana, kam tas ir iedzimts, tas dziedās vienu reizi noklausoties, bet, kas to mācās, tam ir ļoti ilgi jāmācās. Bērniem- cits arī matemātiku iemācās ļoti ātri, apgūstot dažādas vielas, bet citiem tas ir ilgs process. Protams, nevar izslēgt to, ka kaut ir dotumi no dzimšanas, viņš tomēr nevar apgūt tik ātri visu.
5.”Katram cilvēkam no dzimšanas ir tiesības pārvaldīt savu izglītošanos (savu informācijas badu, savas zināšanas zinātslāpes) un pielāgot to sev pēc paša vēlēšanās. Jādzīvo nevis pēc tā, “…kā es jums būšu labs”, bet pēc “…kā es to vēlos”. Ja saduras individuālās un sociālās intereses, mierīgu prātu priekšroku vajag atdot pirmajām.”
Bērna ties. aistāv. “antipedagogs” Vācijā, E.Braunmīls, 1975.
Piekrītu šai koncepcijai, jo bērnam ir tiesības uz to lai mācītos sev, nevis citiem, jo viņš vairāk izmantos to, ka mācīsies sev, jo vairāk dzīvē viņš no tā iegūs. Vecāki bieži vien pirmajās klasēs cenšas viņu mudināt, tas jau nav nepareizi, bet vēlāk viņš mācīsies tikai priekš citiem, nevis sev, tāpēc jāmudina vecākiem bērnus saprast, ka viņi jau nemācas priekš vecākiem, bet priekš sevis, savas pašapziņas celšanas. Tāpēc arī es domāju, ka bērniem un arī pārējiem vajadzētu tomēr pievērsties jautājumam”…kā es to vēlos” nevis “…kā es jums būšu labs.”
…
