Vecāku sadarbība ar skolu

L.Daniela grāmatā „Skolēni un mācību disciplīna” norāda, ka sadarbība starp vecākiem un skolotājiem ir pamatelements kā vienu, tā otru autoritātes stiprināšanā. Īpaši slikta situācija veidojas tad, ja puses viena ar otru vairs nerunā. Problemātiska situācija var veidoties, ja vecāki ne tikai piedod bērnam skolā izdarīto, bet arī neapzināti veido negatīvu attieksmi pret skolas prasībām un tādējādi iedrošina bērnu slikti uzvesties un neievērot mācību disciplīnu. Vecākus bieži interesē, ko bērns stāsta, par ko sūdzas. Jo briesmīgāks ir bērnu stāstītais, jo vairāk vecāki tam pievērš uzmanību. Tā bērni saņem neapzinātu vecāku atbalstu un var darīt, ko vēlas. Ironija slēpjas apstāklī, ka vecāki neapzinās, ka tieši tā viņi zaudē arī savu autoritāti. Skolotāji vairs neziņo par problēmām ar skolēnu mācību disciplīnas ievērošanu, par problēmām ar mācību satura apguvi; vecāki par skolu zina visu slikto, arī paši kļūstot vājāki savās autoritātes pozīcijās. Bērni ir ļoti jūtīgi un ātri uztver apkārtējo cilvēku vājākās vietas, lai tās izmantotu savā labā. Skolēni, kuri labprāt neievēro skolas noteikumus, tai skaitā mācību disciplīnu, nebūt nevēlas, lai vecāki vienmēr būtu patiesi informēti par viņu skolas gaitām, tāpēc nav pārsteidzoši, ka tie skolēni, kam ir dažādas grūtības skolā, dažkārt cenšas sanaidot vecākus un skolotājus, tādējādi veicinot tādas situācijas veidošanos, kad vecāki visās bērnu problēmās vaino pedagogus, bet neizprot šo problēmu patiesos cēloņus – tā savā pieredzē ir konstatējuši I.Buša, L.Diksons un L.Portere. Situācijās, kad vecāki klausās tikai bērnu teiktajā, bet netic skolotājam, vecāki paši paliek zaudētājos. Skolotājs citreiz vairs necenšas vecākos atrast sabiedroto, bet bērns turpina muļķot abas puses. …