Bērns kļūst par pieaugušu cilvēku, pārdzīvojot sarežģītus un arī nevienmērīgus attīstības posmus. Attīstība notiek iekšējo un ārējo, vadāmo un arī nevadāmo faktoru ietekmē. Skolotājam jāzina šie faktori, lai varētu efektīvi ietekmēt skolēnu attīstību.
Ar cilvēka attīstību saprotam iedzimto un dzīves laikā iegūto īpašību izmaiņas procesu. Noris cilvēka fiziskā attīstība (izmaiņas, augums, svars, ķermeņa uzbūve, asinsspiediens, plaušu tilpums utt.)
Ar cilvēka psihisko attīstību saprotam izmaiņas raksturā, uzmanībā un atmiņā, domāšanā, vārdu krājumā, valodas attīstībā utt. Bērna attīstību raksturo viņa galvenais darbības veids (rotaļa, mācības, darbs) un arī darbības raksturs (mērķtiecība, plānveidība, apzināta darbība) dažādos vecuma posmos. Bērnam pieaugot, izmainās viņa vajadzības, motīvi, uzvedība, statuss un loma sabiedrībā. Bērna attīstības un daudzveidīgo kontaktu procesā pilnveidojas arī viņa personība.
Bērna attīstības faktori ir iedzimtība, vide un audzināšana.
Iedzimtība ir noteiktu ģenētiski ieprogrammētu īpašību un īpatnību pārmantošana no vecākiem. Iedzimst arī dotības kādā darbības veidā. Dotības ir priekšnosacījums sekmīgai darbībai atsevišķās darbības nozarēs. Bērna vispārējo spēju diapazons ir diezgan plašs. Un tomēr, bez atbilstošiem dzīves apstākļiem un audzināšanas, dotības var arī neattīstīties.
Ar vidi mēs saprotam visu apkārtējo dzīves īstenību, sociālo vidi, kurā darbojas cilvēks, kurā noris viņa personības veidošanās process. Radikāla sociālo apstākļu maiņa ietekmē arī cilvēka nostāju. Bērns nav pasīvs vides produkts, bet atrodas savstarpējā mijiedarbībā ar to. Viens no svarīgākajiem faktoriem bērna attīstībā ir audzināšana. Tā vienmēr ir mērķtiecīga. Audzināšanai jābūt noteicošai lomai labvēlīgu apstākļu pastiprināšanā un negatīvās ietekmes novēršanā vai vismaz vājināšanā.
Audzināšanas mērķa problēma pedagoģijas teorijā un audzināšanas praksē risināta gadu simteņiem ilgi. Neviens negrib, ka viņu audzina. Tāpēc ir jāaudzina nemanot. Bet tā jau ir māksla.
Audzināšana ir mērķtiecīgs divpusēji aktīvs process. Pedagogs ir šī procesa vadītājs (pedagoģiskais subjekts), bet audzēknis ir pedagoģiskais objekts. Turpretī audzēkņa vērtējumā viņš pats ir sevis veidošanas subjekts, bet audzinātājs-objekts, kas uz viņu iedarbojas. Šī likumsakarīgā pretruna padara audzināšanas procesu visai sarežģītu un prasa no audzinātāja vispusīgu audzēkņa pazīšanu un spēju iejusties viņa domās un pārdzīvojumos dotajā situācijā. Jo lielāka pedagoģisko situāciju daudzveidība, jo vairāk atklājas audzēkņa subjektīvā pozīcija un jo lielākas iespējas audzinātājam ir to koriģēt.
Cilvēka personība ir dinamiska sistēma, tā nemitīgi attīstās. Tās veiksmīgums atkarīgs no sociālās vides ietekmes, audzināšanās, iedzimtības un, galvenokārt, no paša cilvēka. Viņam jāuzņemas atbildība par sevi. Skolas uzdevums ir sekmēt skolēna personības veidošanos un attīstību.
Uzskatu, ka šī tēma bija, ir un būs ļoti aktuāla jebkurā civilizētā sabiedrībā, jo neviena civilizētā sabiedrība nespēs pastāvēt bez labi audzinātiem, izglītotiem cilvēkiem. Tādēļ studijas darba tēma ir izvēlēta sekojoša: „Sākumskolas process audzināšanā”.
Pētījuma objekts: audzināšanas process sākumskolā
Pētījuma priekšmets: sākumskolas vecuma bērnu attīstību ietekmējošie faktori
Mērķis: noskaidrot sākumskolas vecuma bērnu attīstību ietekmējošos faktorus
Uzdevumi:
izpētīt speciālo pedagoģisko un psiholoģisko literatūru;
izvērtēt 4.klases skolēnu psiholoģiskās attīstības raksturojumu, veicot novērojumus un izpētot skolēnu personīgās lietas un skolēnu personības kartes, sadarbojoties ar klases audzinātāju;
veikt skolēnu anketēšanu ...........................vidusskolas 4.klasē;
analizēt un apkopot iegūtos pētījuma rezultātus.
