Secinājumi
1. Informācijas sniegšana un saņemšana situācijā, kad skolēnam ir emigrējis vecāks netiek realizēts, tāpēc izstrādāts starpinstitucionālais sadarbības modelis institūcijām: skolai, sociālajam dienestam un bāriņtiesai. Informācijas sniegšana notiek problēmsituācijās, kas izveidojas skolēniem skolā, interešu izglītības iestādē vai sabiedriskā vietā, kad tiek iesaistīta, piemēram, policija, jo problēmsituācijās nonākot, tiek meklēti skolēna vecāki, tad arī noskaidrojas, ka vecāks ir emigrējis.
2. Atbalsta grupa skolā izveidota kā viens no atbalsta veidiem skolēniem, jo nepietiek ar starpinstitucionālo sadarbību darbā ar ģimenēm un bērniem. Darbojoties grupā, kurā ir skolēni ar līdzīgām situācijām tiek veicināta palīdzības lūgšana, dota iespēja dalīties ar emocijām un saņemt atbalstu no grupas biedriem.
3.Rīcības ceļvedis, kas izstrādāts vecākiem varētu kalpot kā materiāls, pēc kā vadīties, kad nolemts emigrēt uz ārzemēm, jo kā pētījuma laikā noskaidrojās – vecāki bieži nezina kas un kā ir jāizdara pirms emigrēšanas no valsts. Rīcības ceļvedi bukleta veidā izliekot institūcijās un iepazīstinot vecākus ar šo informāciju, izvairītos no situācijām, kad skolēni paliek bez pieaugušā aizbildniecības.
NOBEIGUMS
Veicot pētījumu Kuldīgas pilsētas skolās saskāros ar to, ka, lai gan sabiedriskajā telpā tiek plaši runāts par to, ka no valsts emigrē cilvēki, runā par to kādas sekas tas atstāj uz ekonomiku, maz tiek runāts par to, ka bērni paliek bez vecākiem, viņi ir spiesti dzīvot pie vecvecākiem, radiniekiem, dažkārt pie vecāku draugiem vai kaimiņiem. Nerunā par to, kā tiek kropļotas ģimeniskās vērtības un ģimenes modelis tradicionālā izpratnē zaudē vērtību. Bērni ir emocionālā badā, ilgojoties pēc vecāku mīlestības, bērni pieķeras citiem cilvēkiem, tas var būt vecāks par viņu jaunietis, kurš sniedz to mīlestību, uzmanību un maigumu, ko nesaņem no vecākiem.
Starpinsitucionālā sadarbība Kuldīgas pilsēta skolās tiek realizēta, ja skolēnam ir izveidojusies problēmsituācija. Aktuālākās problēmas ar ko sociālie pedagogi un klašu audzinātāji strādā, ir uzvedības problēmas, nesekmība un mācību stundu neapmeklēšana. Pēc pētījuma datiem jāsecina, ka šādas reakcijas ir protests pret ko tādu, kas skolēnam nav saprotams un pieņemams, piemēram, vecāku emigrēšana. Vecāku emigrēšanas sekas skolā netika speciāli pētītas, bet pētījuma laikā tika strādāts pie tā, lai izpētītu kādas sekas vecāku emigrēšana ir atstāta uz skolēnu. Sociālais pedagogs skolēnu problēmu gadījumā izvērtē situāciju, izstrādā rīcības plānu un piesaista nepieciešamos resursus. Lielākais klupšanas akmens sadarbībā ir vecāki, kas nelabprāt apmeklē vecāku sapulces un neinteresējas par bērna gaitām skolā.
Sociālie pedagogi un klašu audzinātāji strādā ar sekām, jo skolēna destruktīvā uzvedība, nesekmība, mācību stundu neapmeklēšana ir sekas, nevis cēloņi. Strādājot ar skolēnu, sociālie pedagogi var mēģināt atrast atbildes, kāpēc skolēns rīkojas nepareizi. Lai sociālais pedagogs varētu prognozēt iespējamās reakcijas un sekas, ir nepieciešama informācija par skolēnu un viņa ģimeni. Kuldīgas pilsētā tikai divās skolās gada sākumā tiek veikta ģimenes izpēte, kas nenoliedzami atvieglo sociālā pedagoga darbu, informācijas trūkums par ģimeni, ir tas, kas apgrūtina sociālā pedagoga darbu.
Jāsecina, pētījuma laikā saskāros ar vecāku neziņu par to, kādas formalitātes jānokārto pirms emigrēšanas un ja tās netiek sakārtotas. Piemēram, juridiski noformēta aizbildniecība, tad bērnu nevar reģistrēt nevienā izglītības iestādē, kā arī nav iespēja saņemt medicīnisko palīdzību. Kā arī vecāki nav informēti, ka izglītības iestāde, ko bērns apmeklē, būtu jāinformē par emigrēšanu. Valsts likumdošanā pagaidām ir noteikts, ka vecākiem izglītības iestādes vadība ir jāinformē, ja emigrēšanas laiks ir ilgāks par 3 mēnešiem un ja abi vecāki emigrē. Piemēram, situācijā, ja bērns dzīvo šķirtā ģimenē un vecāks, ar pie kā bērns dzīvo, emigrē, tad aizbildnis automātiski ir otrs vecāk, ja vien Bāriņtiesa nav atņēmusi aizbildniecības tiesības. Bet nereti ir tāda situācija, ka par otru vecāku ziņu nav, līdz ar to nav pieaugušā, kurš varētu aizstāvēt bērna tiesības un atbildēt par bērnu. Valsts mērogā būtu nepieciešama izstrādāta likuma norma, kas vecākiem par pienākumu tiktu izvirzīta skolas informēšana par emigrēšanu, pat ja tas notiek uz laiku, kā arī jānozīmē institūcijas, kas kontrolē šo likuma normu.
Vecāki emigrējot uz ārzemēm, piepilda savas vēlmes, pēc materiāla labuma ziedojot sava bērna nākotni. Nenoliedzami, ka lielā skaitā ģimeņu materiālais stāvoklis uzlabojas, bet vai tas atsver traumas, kas radītas bērnam, ja ir iespēja nopelnīt, taču vecāki uzskata, ka nepietiekami daudz naudas.
Bakalaura darba pētījuma rezultātā izvirzītais mērķis – analizēt starpinstitucionālo sadarbību sociālpedagoģiskajā darbā ar skolēnu ģimenēm, izpētīt sociālpedagoģisko darbību skolā ar skolēnu emigrējušajiem vecākiem un izstrādāt starpinstitucionālu sociālpedagoģiskās darbības modeli Kuldīgā, ir sasniegts. Izstrādāts starpinstitucionālais sociālpedagoģiskās sadarbības modelis, kurā iekļauta atbalsta grupa skolēniem skolā, kā arī rīcības ceļvedis vecākiem, kuri nolēmuši emigrēt.
Tālākais pētījuma virziens varētu būt par problēmām, ar ko saskaras skolēni un viņa ģimenes atgriežoties no ārzemēm, Latvijas skolās.…
