Vai humānisms un demokrātija pedagoģijā noved pie visatļautības

Vācu rakstnieks T.Manns savos darbos ir izteicies sekojoši: “Jebkurā humānismā ir vājuma elements, kas sasaista to ar iecietību, šaubu mīlestību, īsāk sakot, ar tam piemītošo labsirdību. Šodien ir nepieciešams karojošs humānisms, kas būtu nonācis pie atziņas, ka brīvības princips, iecietība un šaubas nedrīkst pieļaut, lai to ekspluatētu un mīdītu kājām fanātisms, kam nav ne kauna, ne šaubu.” Visatļautība ir gara izlaidība. Brīvība ir milzīga atbildība par sevi un citiem.
Visatļautība ir infantilisms, egoisms un iekšēja nebrīvība, atkarība no savas aprobežotības un kompleksiem. Lai atgrieztos pie apspriestās tēzes, tad varam secināt, ja tulkojam tēzi burtiski, tad izriet, ka demokrātija un humānisms tiešām var pāraugt visatļautībā. Bet atkal nedrīkst izslēgt to dalībniekus, bērnus, vecākus, skolotājus un sabiedrību. Kam ir un būs ietekme tādam iznākumam kā visatļautība?
Visatļautība pedagoģiskajā procesā neveidosies, ja audzinātājs sadarbosies ar saviem audzēkņiem un ja spēs laikus ieklausīties bērnu vēlmēs.…