Mācību procesa organizēšana jaunajā un vecajā izglītības paradigmā

Jaunajā paradigmā nepastāv uzskats, ka vienmēr vainīgs skolotājs, līdz ar to skolēns pats izlemj cik laika un darba ieguldīt mācību procesā, jo neviens nevar ‘’iemācīt’’ otru, kā mācīties, skolēnam pašam ir jānonāk pie slēdziena un jāizveido savs mācīšanās stils, skolotājs ir kā padomdevējs.
Skolu programmas tiek veidotas tā, lai skolēns iegūtu iespējami vairāk zināšanas un prasmes, un liktu pamatu mūžizglītībai, līdz ar to nepastāv teiciens pabeigt skolu, bet gan tas, ka ar skolas pabeigšanu turpinās izglītošanās, jo katra jauna lieta ko apgūstam mūs pilnveido.
Skolēns mācību procesā ir tiesīgs uzdot jautājumus, apmainīties ar idejām un pieredzi, skolotājs nav neaizsniedzams, bet gan iesaistās diskusijā, līdz ar to skolēns tiek mudināts atrisināt problēmu, nevis saņemt gatavu risinājumu. Skolotājs nesniedz pareizās atbildes, bet uzdod uzvedinošus jautājumus un motivē skolēnu izzināt.
Skolotājam ir jābūt profesionālim savā priekšmetā, taču viņš turpina papildināt sevi apgūstot jaunas idejas līdz ar to, notiek savstarpējā mācīšanās, skatīt, 1. attēlu.
Manuprāt, iepriekš minētās atziņas būtu jāņem vērā organizējot mācību procesu skolā, lai sniegtu skolēniem pamatu un vēlmi attīstīties tālāk un izveidotu uzskatu, ka izglītība nebeidzas ar skolu, bet gan izglītošanās kā dzīvesveids un veicinātu skolēnos izpratni par mūžizglītību un tās nozīmību katra cilvēka dzīvē.
…