Bērnu patstāvīgās darbības sekmēšana.
No patstāvības veidojas bērna personība. Svarīgi ļaut bērniem pašiem piedzīvot savu pieredzi, apgūstot jaunu, kad mazajam kaut kas izdodas (pat tad, ja šķiet, ka ne pārāk labi), neaizmirstam laiku pa laikam viņu paslavēt, lai bērns būtu patstāvīgs, viņam jābūt arī pārliecinātam par savām spējām. Bērnam svarīgi, pasauli izzināt pašam mums skolotājiem tikai jānorāda pareizais virziens. Patstāvība – tas nozīmē būt personībai, ar kuru apkārtējiem jārēķinās. Pat ja šī personība ir pavisam maza. Milana ir paņēmusi puzzli, ar kuru sēž pie galdiņa un cenšas salikt, kad viņai piedāvā palīdzību viņa atsakās, kaut arī redzu, ka ir nepareizi ļauju viņai pašai. Jo tikai tā bērns var mācīties attīstīt savas spējas tikt galā pats ar uzdevumu, bet ja mēs skolotāji ikreiz iejauksimies, bērnā neradīsies patstāvības sajūtas, bērns uzskatīs, ka viņs pats neko nevar. Harmoniska personības attīstība nozīmē, intelektuālās, emocionālās un gribas attīstības līdzsvaru.(A.Špona 43 lpp.).
Pašapziņa ir īpašs psiholoģisks veidojums, kas ļauj cilvēkam apzināties sevi. Bērna pašapziņa rodas, kontaktējoties ar citiem bērniem vai pieaugušajiem. Lai bērns būtu atvērts un nebūtu noslēgts viņam ir jāaug drošā vidē, kur viņs jūtas vajadzīgs un nozīmīgs, kur viņam ļauj darīt pašam nenosodot viņu, kur viņu mudina darīt ko jaunu pašam, taču nedara to viņa vietā. Bērnā pašapziņa veidojas un pilnveidojas patsstāvīgi, tādēļ vajag rast katram bērnam laiku un savu pieeju, lai viņš būtu kā induvidualitāte, jo katrs ir savādāks. Tāpat arī katrs bērns sevi uzreiz uzskata par lielu, kad viņam attīstās runa, kad var savas emocijas izteikt, jo var pateikt ES ,MANS, JĀ, NĒ, tā bērns sāk komunicēt ar pieaugušajiem un arī ar saviem vienaudžiem.
…
