Pedagogs Aleksandrs Dauge (1868-1937) ir aktīvs Latvijas kultūrdzīves veidotājs, izglītības un tālākizglītības organizētājs un tās pamatlicējs, Latvijas Universitātes Pedagoģijas nodaļas vadītājs, iecienīts profesors, jaunatnes un tautas audzinātājs. Viņš ir arī skolotājs un literāts, izglītības un audzināšanas problēmu kaismīgs risinātājs, mākslas pedagoģijas spilgtākais pārstāvis Latvijā. Zenta Mauriņa savu iecienīto Latvijas Universitātes profesoru un garīgo aizgādni A. Daugi dēvē par „ģeniālo pedagogu un lielāko latviešu tautas audzinātāju.”
A. Daugi nav iespējams vērtēt ar ierasto pedagoga vai tradicionālās „skolas pedagoģijas” mērauklu. Šis mērs var izrādīties nepiemērots. Viņa radošās domas mērogi nekādi neiekļaujas šaurajos specializētā pedagoga ietvaros. Jaunās pedagoģijas idejas Aleksandrs Dauge gūst filozofijas un socioloģijas, politikas un ekonomikas, psiholoģijas un vēstures, estētikas un daiļliteratūras dzīlēs – pasaules gara milžu jaunrades avotos. Viņš rūpīgi izvērtē T. Kārlaila, M. Materlinka un G. Keršteinera ideju bagāto pasauli. Interesi par skolu un izglītību izraisa tēva – Saukas pagasta tautskolotāja J. Dauges darbība. Pēc mācībām Annas baznīcas skolā Pēterpilī A. Dauge neilgu laiku strādā par palīgskolotāju pie sava tēva Saukā. Rosīgie studiju gadi Tērbatas Universitātē sakrīt ar aktīvu līdzdalību jaunstrāvnieku aktivitātēs. Savu pedagoģisko darbību A. Dauge ir veicis ne tikai Latvijā, bet arī Varšavā, lai gan tikai pāris lekcijas tur novadījis par mākslu un literatūru, bet tas tomēr ir pieminēšanas vērts. Turpretim Maskavā viņš uzstājās ar vairākiem lekciju cikliem par mākslu un literatūru, pedagoģiju un psiholoģiju.
1920. gadā A. Dauge atgriežas Latvijā, strādā Latvijas Universitātē, piedalās Latvijas Tautas universitātes izveidē un darba vadīšanā. Neilgu laiku (1921 – 1922) viņš strādā par jaunās republikas izglītības ministru. A. Dauge ir erudīts Eiropas garīgās kultūras un pedagoģijas ideju pārzinātājs un radošs to izstrādātājs.
A. Dauge izstrādātajā koncepcijā izvirzītā ideja, ka patstāvības, mākslas un jaunrades elementu ieviešana pedagoģiskajā procesā paplašina iespējas audzēkņu ar kultūras nezūdošajām vērtībām, nodrošina jaunas iespējas pilnīgai izglītībai un viengabalainas personības veidošanai
…
