Sociālās pedagoģijas attīstība

Sociālās pedagoģijas attīstība Sociālā pedagoģija kā palīdzība bērniem un jauniešiem sākusies 19. gadsimta vidū, kuru izstrādāja vācu pedagogs Ādolfs Dīstervēgs. Viņš uzskatīja, ka sociālā pedagoģija nav pedagoģijas disciplīna, bet gan kustība, kurai jādod pedagoģiskas atbildes uz sava laika sociālajiem jautājumiem. Palīdzību sniedz valsts, sabiedrības vai baznīcas institūcijas, veidojot audzināšanas un izglītības piedāvājumus jauniešu un bērnu sociālajai integrācijai. Kā sabiedrības kritika un maiņa atklāj nepilnības bērnu un jauniešu izglītībā un audzināšanā un mēģina to politiskā ceļā mainīt, lai uzlabotu bērnu un jauniešu pedagoģisko situāciju un veidotu humānāku sabiedrību. Viens no uzskatiem sociālo pedagoģiju attiecina tikai uz 20. Gadu „sociālās pedagoģijas kustību”: Vācu pedagogs Herberts Nols (1927. gads) veidoja sociālo pedagoģiju, lai cīnītos pret bērnu un jauniešu fiziskiem un garīgiem traucējumiem nonākšanu postā un atstumtībā – klasiskā veselības pedagoģija. Pēters Pētersens (1932. gads) kā reformpedagogs uzsvēra sociālās idejas ienākšanu pedagoģijā.