Izglītojoša programma ģimenei viena mācību gada laikā sākumskolas klasei

Veiksmīga skolēna personības attīstība lielā mērā atkarīga ne tikai no vecāku darba mājās un augsti kvalificētu pedagogu darba izglītības iestādē, bet arī no abu pušu (skolas un ģimenes) sadarbības, spēku apvienošanas kopīgā mērķa labā – vispusīgi attīstīta, laimīga, sabiedrībai noderīga cilvēka izveidošana. Ļubkina V. un Grudule A. atzīst, ka bērna pirmā skola ir ģimene. Skolai svarīgi turpināt ģimenē iesākto bērna personības veidošanas procesu, nevis lauzt tur izveidojušos, sabiedrībā pieņemtajām uzvedības normām neatbilstošo stereotipu. Audzināšanai ģimenē un skolā jābūt saskaņotai. Mūsdienās tēma ‘Skolas un ģimenes sadarbība’’ kļūst aizvien aktuālāka, jo nekad agrāk nav pievērsta tik liela uzmanība skolas un ģimenes sadarbības pozitīvajai ietekmei uz mācību procesu, skolēna personības attīstību un visa atbildība par produktīvu pedagoģisko procesu vairs negulstas tikai uz pedagogu pleciem. Ikviena bērna vispusīgai attīstībai nepieciešama vienota audzināšanas sistēma. Jācenšas panākt, lai jebkura skolēna audzināšana ģimenē būtu saskaņota ar skolā izvirzītajām pedagoģiskajām prasībām. Ja šādas saskaņas starp skolu un ģimeni nav, tad tas negatīvi ietekmē bērna personības veidošanos. Skola nekad nav pastāvējusi izolēti no ģimenes un sabiedrības. Skolas un ģimenes sadarbības mērķis: 1) veidot bērnu par daudzpusīgi attīstītu personību, izmantojot dažādas darba formas un metodes; 2) sekmēt skolas mācību un audzināšanas uzdevumu izpildi; 3) veicināt disciplīnas un kulturālas uzvedības ieaudzināšanu. Sadarbības starp skolu un ģimeni sākotnējais organizators un kontakta nodibinātājs ar vecākiem ir bērna klases audzinātājs. Klases audzinātājam, domājot par iespējām skolēnu audzināšanā, ir svarīgi izzināt skolēna ģimeni: • pilna vai nepilna ģimene; • vecāku intereses izrādīšana par bērna audzināšanu; • ģimenes vērtības; • attieksme pret skolu; • bērna un skolotāja attiecības; • ģimenes tips; • kāda ir pedagoģiskā atmosfēra ikvienā ģimenē, • kāda ir vecāku attieksme pret audzināšanas jautājumiem. Audzinātājs kļūst par savu audzēkņu likteņos visdziļāk ieinteresēto un vienlaikus atbildīgo personu skolā. Viņš nepārtraukti izzina klases kolektīva un ikviena sava audzēkņa personības dinamiku, attīstības tendences, prognozē skolēna nākotni, nepieciešamības gadījumā iejaucas, cenšas likvidēt nevēlamās ietekmes, panākt audzinātības līmeņa kāpumu.