Izglītības iestādes vadība ir sarežģīts process. Vadītājam ir ne vien jāorganizē un jākontrolē ikdienas darbs, bet arī jāmotivē darbinieki un smalki jāsaplāno darbs un laika resursi. Uzmanība ir jāvērš ne vien tam, kas notiek dotajā brīdī, bet arī tuvākiem un tālākiem attīstības plāniem. Lai varētu attīstīties ir jānovērtē padarītais darbs un turpmākās attīstības iespējas.
Daudzos avotos, kas ir pieejami latviešu valodā tiek uzsvērta augstskolu reitingu nepieciešamība, taču kā iemesli tiek minēti prestiža celšana iekļūstot reitingā un popularitātes pieaugumus. Es gribētu galveno uzsvaru tomēr likt uz rietingiem kā ārējo kvalitātes vērtējumu un izglītības kvalitātes atspoguļojumu. Vai augstskolu reitingi atspoguļo izglītības kvalitāti? Ja tie to neatspoguļo, tad kas un kā tiek mērīts, un kas ir tas rezultāts, ko iegūst ragos, ko tas atspoguļo.
Lai gan pastāv apgalvojums, ka: „ Reitingi, kuros augstskolas parasti mēģina sarindot žurnālisti, ir pārāk vienkāršoti, primitīvi, lai tos varētu izmantot izglītības iegūšanas ceļa saprātīgai, pamatotai izvēlei.”1 Tomēr atļāušos šo apgalvojumu apšaubīt. Kā piemēru var minēt ļoti labu laikraksta „Financial Times” veidoto biznesa skolu reitingu, kur vērtējums tika veikts pēc ļoti daudziem indikātoriem, līdz ar to, katrs interesents šo informāciju vas ranžēt pēc savām interesēm. Arī indekātoru izvēle ir kvalitāti atspoguļojoša, kā piemēru var apskatīt pasniedzēju procentuālo attiecību, kas ieguvuši doktora grādu, darbinieku pētniecisko publikāciju skaits dažādos žurnālos un absolventu karjeras izaugsme pēdējo 2-3 gadu laikā.…
