Ieguvumi un riski multikulturālā vidē starpkultūru izglītībā

Vispasaules kltūru sajaukšanās man pašai nepatīk arī tāpēc, ka tā rada drauduz savas identitātes apzināšanā. Iepazīstot tik daudz atšķirīgu un pievilcīgu kultūru, savas nacionālās īpatnības var palikt ēnā vai vispār aizmirsties. Tik populāri taču ir, piemēram, svinēt no ārzemēm ienākušus svētkus - Helovīnu, Valentīndienu, aizmirstot mūsu pašu svinamās dienas un tradīcijas. Tāpat stilīgi ir meklēt dvēseles mieru Indijā. It kā tepat, Latvijas skaistajā dabā nevarētu to sameklēt. Es uzskatu, ka sākotnēji ir jāiepazīst sava zeme, tās bagātības, sava nācija, sava kultūra, un tikai tad, kad esi apzinājies savas saknes un pamatu, uz kura stāvi, var doties iepazīt plašo pasauli. Arī citu acīs vērtību iegūsi tad, ja ne tikai interesēsies par citām zemēm, bet spēsi pastāstīt arī par savējo. Globalizācijas galvenais uzdevums, manuprāt, ir nevis "uzkonstruēt" savu identitāti no daudzām citām, bet gan paņemt no citiem kādu pieredzi, kas palīdz augt kā labākam un zinošākam savas tautas, valsts, kultūras, rases, valodas, zemes un reliģijas pārstāvim. Ikvienam ir, ar ko lepoties savas izcelsmes sakarā, vajag tikai to apzināt.
Nu jau situācija, kas vienā klasē mācās ļoti dažādi bērni, nav nekas ekstraordinārs, tāda ir mūsu laikmeta iezīme, un tas pedagogam ir jāpieņem, izmantojot šādu situāciju "plusus" un mācoties tikt galā ar "mīnusiem". Galvenais ir atcerēties, ka svarīgākais ir palīdzēt bērnam attīstīties un izglītoties, lai kāda būtu viņa ādas, matu, acu krāsa, tautība un pilsonība, lai kādā valodā viņš runātu un domātu un lai kādai reliģijai piederētu.
…