Jūlija Gipenreitere "Turpinām saprasties ar bērnu. Vai tā?"

Arī par savām jūtām ir jāstāsta, nedrīkst krāt sevi aizvainojumu, jo bieži vien citi nemaz neiedomājas, ka kādu kaut kas neapmierina vai aizvaino. Tāpēc ir jārunā. Bet jārunā ir mierīgi, bez apvainojumiem. Ir vienkārši jāstāsta par savām sajūtām, jādalās pārdomās. To sauc par Es-vēstījumu, jo apgalvojums tiek izteikts Es (vai man) formā. Piemēram, „Es gribētu dzīvot sakoptākā vidē, mani sāpina un sarūgtina tas, ka es nevaru to darīt”. Ir jāizvairās no citu apvainošanas, kā: „Tu atkal nesakārtoji istabu”, „Uz tevi nevar paļauties”, „Tu vienmēr tā dari!”. Šāda veida frāzes neveicina dialogu, tas ir kā uzbrukums otram cilvēkam un normāla reakcija uz šāda veida uzbrukumiem ir aizsargāties. Tā sākas strīdi, kas reti nonāk pie kāda konstruktīva slēdziena. Es-vēstījuma gadījumā tiek vienkārši pastāstīts par savām jūtām, tālākā rīcība un atbildība ir otra rokās. Es- vēstījumu, nekādā gadījumā nedrīkst izmantot kā manipulācijas līdzekli. Gan pieaugušie, gan bērni parasti to uzreiz sajūt. Mamma, kas visu laiku saka – „Es raudāšu, ja tu tā darīsi”, izmanto es-vēstījumu, lai manipulētu ar savu bērnu. Neviens negrib sarūgtināt sev tuvos cilvēkus, bet neviens arī negrib būt izmantots. Ir jāsaprot, ka es-vēstījums ir līdzeklis savu jūtu un domu paskaidrošanai, tas nav universāls paņēmiens kā panākt savu. Tas ir vienkārši viens no veidiem kā veicināt dialogu par sasāpējušo jautājumu, kā darīt savas jūtas zināmas arī citiem. …