Konceptualizācija un operacionalizācija

Pirmā daļa: koncepti un konceptualizācija.
Pēc Rassela Šuta (Rassell Schutt), koncepts ir garīgs veidols, kas rezumē vienkāršu novērojumu, sajūtu un iedeju kopumu.
Pēc Singletona (Singleton) un Straita (Straits), koncepti ir abstrakcijas, kas izplatās caur vārdiem vai citām zīmēm, kas attiecas uz fenomena raksturīgajām īpašībām
Pēc Erla Babija (Earl Babbie), koncepts ir neskaidrs un neprecīzs priekšstats.
Pēc Lavenca Ņūmena (Lawrence Neumann), koncepts ir ideja, kas izteikta vārdos vai kā simbols.
Pirmkārt, koncepti ir ļoti vispārīgi. Līmeņu atšķirība un precīza mērīšana seko vēlāk, procesā, ko sauc par operacionalizāciju. Konceptu un konceptuālo definīciju nolūks ir pamatidejas izskaidrošana, ko vēlas izpētīt; gan vērā ņemamo, gan to fenomenu, kas netiks ņemti vērā, priekšstatu nodrošinājums. Koncepts nodrošina saikni ar teoriju un citiem darbiem dotajā sfērā.
Otrkārt, koncepta ideja kā simbols, ir ļoti noderīga. Koncepts kaut ko reprezentē. Tas kalpo kā vienkāršs veids kā atsaukties uz ideju kopumā, teorijām un pat novērojumiem. Koncepti ir kolektīvi nosaukumi un vārdi noteiktam fenomenam.
Konceptualizācija attiecas uz precizētiem procesiem, ko mēs izprotam ar terminu un simbolu palīdzību. Konceptualizācijas process var sastāvēt no vairākiem līmeņiem, tie atkarīgi no jautājumu fenomeniem, teorētiskās pieejas, metodoloģiskās pieejas u.c. faktoriem.
Lielākā daļa konceptu ir abstrakti, tas nozīmē to, ka konceptu vārdu savienojumi nav pilnībā skaidri, piemēram, dzimumu ideoloģija. Tanī pat laikā daži koncepti ir ļoti konkrēti un skaidri, piemēram, reliģiskā pieredze. Šī abstrakcija arī ir galvenā koncepcijas problēma.
…