SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
Rakstot šo referātu esmu nonācis pie šādiem secinājumiem:
Cilvēku tirdzniecība vēsturiski ir vērtējama kā verdzības un dzimtbūšanas pēctece un laika gaitā tā transformējusies visdažādākās izpausmēs, kuru starpā dominē cilvēku tirdzniecības upuru seksuālā izmantošana.
Cilvēku tirdzniecība ir starptautiska rakstura noziegums, tas ir viens no organizētās noziedzības veidiem, kura apkarošana nav iespējama ar vienas valsts pūliņiem, bet tam ir nepieciešama saskaņota valstu rīcība un savstarpēja sadarbība.
Latvijā ir izveidota starptautiskajām saistībām atbilstoša normatīvā bāze, lai nodrošinātu vainīgo personu kriminālatbildību, un šis regulējums atzīstams par pilnīgāku, salīdzinot ar vairāku citu valstu krimināllikumos noteikto. Taču uzskatu un pievienojos praktiķu viedoklim, ka nepieciešama turpmāka Krimināllikuma 1541. un 1651.. panta redakcijas pilnveidošana, lai tajos ietvertās pazīmes atbilstu prakses vajadzībām.
Situācijas analīze liecina, ka cilvēku tirdzniecība Latvijā izpaužas ne tikai kā personas savervēšana un nosūtīšana ekspluatācijai uz ārvalsti, bet tā noris arī valsts iekšienē.
Sabiedrības izpratnes līmenis par cilvēku tirdzniecības problēmu un tās cēloņiem joprojām ir ierobežots. Ar starptautisku organizāciju atbalstu un ārvalstu finansējumu vairākas sabiedriskās organizācijas Latvijā ir īstenojušas projektus, lai informētu sabiedrību par cilvēku tirdzniecības problēmu, ar to saistītiem riskiem, kā arī sniegtu palīdzību cilvēku tirdzniecības upuriem.
Vācot materiālus un rakstot šo referātu apzinos, ka cilvēku tirdzniecība nav apkarojama tikai ar krimināltiesisko līdzekļu palīdzību, taču to pareiza piemērošana var lielā mērā sekmēt vēršanos pret 21. gadsimta apkaunojošāko un pazemojošāko fenomenu.
…
