Pamatotā teorija

Pamatotās teorijas pamatlicēji ir Glaser un Strauss (1960), pētījumā par slimnīcas darbinieku attieksmi pret slimniekiem , kuri nolemti nāvei, tie bija lauka pētījumi.1
Teorijai jābūt pamatotai vai arī sasakņotai ar novērojumiem – tātad saistītai ar laiku.
Šī teorija ir induktīvi izstrādāta no teorijas. Pamatotā teorija ir balstīta uz gadījumu nevis mainīgo plānu, kaut arī atšķirības gandrīz nevar redzēt. Pētnieks izvēlas dažādus gadījumus un uzskata to par veselu, un mainīgie mijiedarbojas kā vienības, lai veidotu noteiktus rezultātus. Pamatotās teorijas izmantotāji izmanto šo teoriju , lai izprastu apkārtējo pasauli.
Pamatotā teorija ir kvalitatīvās analīzes veids, kura sastāv no teorētiskās izlases un drošas metodoloģijas , kā arī lieto kodēšanas paradigmu.2
Šī teorija „piedalījās” Amerikas pragmatisma attīstībā, J.Dewey, J. Mead, Č. Peirce darbos, kur tika atspoguļota rīcības un problēmatisko situāciju uzsvarā, kā arī parādīja, ka jāizprot metode problēmas risinājumā.

Čikāgas Universitāte un tās tradīcijas piedalījās pamatotās teorijas attīstībā, Čikāgas Universitātē, plaši tika izmantoti lauka novērojumi( 19 un dziļās intervijas kā datu vākšanas metodes. Pārmaiņas ir īpatnība , kas piemīt sociālai dzīvei, pie tām pastavīgi Tā ir sociālajos procesos un sociālajā mijiedarbībā 3

…