Vēstures filosofijas un socioloģijas sistēmas 18. un 19.gadsimtā

1. DŽAMBATISKA VIKO “JAUNĀ ZINĀTNE’’ VĒSTURES RIŅĶOŠANAS TEORIJA.
Lai raksturotu sistēmas un metodes, kas valdījušas vēstures filozofijas laikmetā, jāsāk ar Džambatistu Viko (1668 -1744). Viko ir izcilākais un oriģinālākais filozofiski vēsturiskās domas pārstāvis. Viko, tiesību zinātņu profesors Neopoles universitātē.
Viņa galvenais darbs nāca klajā 1725. gadā un saucās: ‘’Principi di una scienza nuova intorno alla natura nelle nazione’’ (Pamati jaunai zinātnei par tautu, dabu). Kā jaunā zinātne te ir domāta vēsture. Viko uztverē vēsture kā zinātne rodas tikai līdz ar viņa darbu. Visi iepriekšējie darbi vēstures nozarē viņam izlikās kā juceklīga masa, zinātniskās metodes viņš tajos neredzēja.
Viko ir platoniķis, Platona sekotājs mācībā par idejām, viņš ir filozofiskā ideālisma pārstāvis. Viņš uzskata ideālo pasauli par īsto realitāti, bet redzamo īstenību tikai par kopiju. Cilvēces likteni uzskata par cilvēka apziņas radītā plāna realizāciju. Notikumu vēsturiskā gaita ir process, kurā viss, kas iepriekš skatīts iemiesojas konkrētās formās. Tie principi, kas virzījuši konkrētās vēstures gaitu, savukārt apvienojas vēsturnieka apziņā. Vēsturnieks tādā kārtā pārdzīvo sevī visu cilvēces vēsturi.…