Ja salīdzinām ar situāciju Latvijā 20.gs. 80tajos gados, kad 3% no iedzīvotājiem bija bagāti, 12-13% bija vidusslānis, bet pārējie – nabadzīgie – tad varam novērot situācijas uzlabošanos. (Laķis, P. (1994) Latvijas sabiedrības sociālā stratifikācija 1990.gadu sākumā. Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstis. A, Nr.4: 8-13.)
Tomēr, nesenie pētījumi liecina, ka katrs piektais Latvijas iedzīvotājs ir pakļauts nabadzības riskam. Džini koeficients, kurš raksturo nevienlīdzību iedzīvotāju ienākumu sadalē, Latvijā ir visaugstākais Eiropas Savienībā. Lielu sašutumu sabiedrībā kārtējo reizi ir izraisījis Valsts prezidents Andris Bērziņš, kurš apgalvo, ka šie dati nav precīzi. Būdams miljonārs un augstākā slāņa pārstāvis, viņš, protams, ar nabadzību nesaskaras, tāpēc arī šai informācijai netic.
Stratifikācijas sekas
Stratifikācija liedz nabadzīgākiem cilvēkiem tās iespējas, kuras ir pieejamas tiem, kuri ir labākā ekonomiskā situācijā. Piemēram, ne visi var atļauties jaunākās modes apģērbu, vai katru mēnesi apmeklēt frizieri. Bieži vien mēs veicam pārsteidzīgus secinājumus par kādu, šo cilvēku pat nepazīstot. Nereti bezpajumtniekus uzskatam par nožēlojamiem alkoholiķiem, kaut gan viņi vienkārši ir cilvēki, kuri nonākuši nelaimē un nezin, pie kā vērsties pēc palīdzības. Sabiedrība nepieņem šos cilvēkus, viņiem nemaz nav iespēja sākt jaunu, labāku dzīvi, jo neviens viņiem nedod šo iespēju. Mūsdienu sabiedrība ir pārāk aizspriedumaina. Augstu tiek vērtēts cilvēku ārējais izskats. Atsevišķas etniskās grupas izpelnījušās sabiedrības nosodījumu, tāpēc šiem cilvēkiem, piemēram, romu tautības pārstāvjiem ir grūti iekļauties sabiedrībā. Nereti skolās šie bērni tiek apcelti, arī pieaugušie tiek vēroti ar aizdomīgiem skatieniem, jo nav noslēpums, ka uz šo tautu raugās kā uz zagļiem. Kā jau iepriekš minēju, stratifikācija novērojama pat starp maziem bērniem sākumskolā. Kā zināms, bērni mēdz būt cietsirdīgi, apceļot un izstumjot nabadzīgākos bērnus. Bet šie bērni nav vainīgi pie tā, ka viņu vecākiem ir mazāk paveicies. Jau kopš bērnu dienām tiek grauta šo bērnu pašapziņa, kas vēl vairāk sagrauj tālākās iespējas vertikālajai mobilitātei.
Savukārt elite, augstākais slānis, tiek uzlūkoti ar apbrīnu, zemākie slāņi cenšas līdzināties elitei, kopēt viņu dzīves stilu. Elite diktē modi. Viedoklis, kuru izpauž augstākie slāņi, tiek uzskatīts par pareizu, pat ja tas nebūt tāds nav. Tas viss pateicoties varai, kurai pakļaujas sabiedrība. Elite ir kā barveži, kuriem seko pārējie. Mūsdienās reti ir sastopami indivīdi, kuri uzdrīkstas protestēt un paust savas domas. Es nešaubos, ka ir daudzi cilvēki, kuriem nav vienalga, kas notiek apkārt, bet, kuri vienkārši baidās izteikt savu viedokli, jo uzskata, ka neviens tāpat viņos neklausīsies, jo viņi jau tāpat ir tikai vidusšķira.
…
