Cilvēktiesību, demokrātisko institūciju un tiesiskuma respektēšana vienmēr bijusi neatņemama Eiropas Savienības idejas sastāvdaļa.
Eiropas Savienības līgumi aizsargā personu brīvu kustību, aizliedz jebkāda veida diskrimināciju, garantē visiem Eiropas Savienības pilsoņiem tiesības dzīvot jebkurā Eiropas Savienības vietā.
Debates par Eiropas Savienības nākotni un imigrācijas jautājumiem mūsdienu politiskajā dienaskārtībā ieņem arvien būtiskāku nozīmi. Kopš pagājuša gadsimta septiņdesmito gadu sākuma, kad naftas krīzes rezultātā vairākas Eiropas valstis pārtrauca darbaspēka migrāciju un visādi centās to ierobežot, ģimeņu apvienošana kļuva par centrālo imigrantu ieplūšanas pamatojumu . Tomēr šobrīd situācija ir kardināli mainījusies, jo Eiropā pakāpeniski izkristalizējas atziņa, ka būs jāatgriežas pie primārās darbaspēka migrācijas. Tādējādi legālās migrācijas pārvaldība un nelegālās imigrācijas kontrole Eiropas Savienības ārējo robežu pārvaldības kontekstā atkal ir nonākušas Eiropas dienaskārtības augšgalā.
Drošība rūp visiem Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem un jau 1999.gada 1.maijā stājās spēkā Amsterdamas līgums, kas paredzēja pakāpeniski tieslietu un iekšlietu politikai piešķirt Eiropas Savienības raksturu, savukārt, 1999.gada novembrī tika pieņemta ambiciozā Tamperes programma, ar kuru izveidota brīvības, drošības un tiesiskuma telpa. Šīs telpas izveidē liela nozīme ir iekšējās drošības nostiprināšanai. Galvenās sastāvdaļas ietver cīņu pret nelegālo imigrāciju, organizēto noziedzību, tirdzniecību ar cilvēkiem un narkotikām.
Neatņemama efektīvas migrācijas politikas sastāvdaļa ir cīņa ar nelegālo imigrāciju, īpaši ar nelegālo imigrantu nelegālu nodarbināšanu, kas ir viens no galvenajiem nelegālās imigrācijas „pievilkšanas” faktoriem. Kā priekšnosacījums efektīvai kopējai imigrācijas politikai tika izveidota Eiropas Savienības integrētā ārējo robežu pārvaldība un ar tās palīdzību Eiropas Savienība vēlas uzsvērt nepieciešamību pēc solidaritātes starp dalībvalstīm, īpaši masveida imigrantu pieplūduma gadījumos.
Eiropas Savienības dalībvalstīm ir svarīgi veidot ne tikai efektīvu imigrācijas politiku, bet arī nodrošināt iespēju saņemt aizsardzību, kā rezultātā Eiropas Komisija 2008.gadā pieņēma paziņojumu par „Kopīgu imigrācijas politiku Eiropai – principi, darbības un instrumenti” , kurā izklāstīti desmit kopīgie principi, ar kuriem būtu jāpamato kopīgo imigrācijas politiku, iedalot tos saskaņā ar trīs galvenajām Eiropas Savienības politikas vadlīnijām: labklājība, solidaritāte un drošība.
Eiropas Savienības drošības politikas ietvaros kopīgā Eiropas Savienības imigrācijas politika sagrupēta četrās pamatgrupās: vīzu politika; integrēta robežu pārvaldība; nelegālās imigrācijas intensīva apkarošana un neiecietība pret cilvēku tirdzniecību; ilgtspējīga un efektīva izraidīšanas politika.
Kopīgo Eiropas Savienības imigrācijas politiku īsteno, sadarbojoties gan Eiropas Savienības dalībvalstīm, gan Eiropas Savienības iestādēm, un tai regulāri seko līdzi, izmantojot Šengenas novērtēšanas mehānismu, pamatojoties uz Eiropas Komisijas ziņojumu par situāciju imigrācijas jomā Eiropas Savienības un Eiropas Savienības dalībvalstu līmenī.
Eiropas Savienības ārējo robežu aizsardzībai ir būtiska drošības un pārvietošanās brīvības nodrošināšanā Eiropas Savienības teritorijā, jo Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi vēlas dzīvot labklājīgā un mierīgā Eiropas Savienībā, kurā tiek ievērotas viņu tiesības un aizsargāta viņu drošība. Viņi vēlas ceļot brīvi un izvēlēties uz laiku vai pastāvīgi dzīvot kādā citā Eiropas Savienības valstī, lai studētu, strādātu, dibinātu ģimeni, izveidotu uzņēmumu vai būtu pensijā.
Eiropas Savienības, kā vienotas telpas bez iekšējām robežām iekšējās drošības garantēšanai ne mazāk nozīmīga loma ir ārējo robežu atbilstošai kontrolei, kuras centrālais elements ir integrētas robežu pārvaldības attīstība, nozīmīgu lomu atvēlot Eiropas Aģentūras operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām, kura koordinē un attīsta Eiropas Savienības dalībvalstu sadarbību Eiropas Savienības ārējo robežu pārvaldībā, palīdz apmācīt dalībvalstu robežsargus, kā arī veic riska analīzi.
Pieņemot eksistenci Eiropas Savienībā, dalībvalstis apņemas izpildīt visus tai saistošos pienākumus pret to un tādā veidā citas Eiropas Savienības dalībvalstis un pati Eiropas Savienība nodrošinās pret vēlmi nepildīt to, ko nosaka Eiropas Savienību vienojošie ideāli. Darbojoties pēc šāda principa, Latvijas Republika Eiropas Savienības ietvaros ir uzņēmusies veikt saistības attiecībā uz Šengenas acquis iekļaušanu nacionālajā robežu pārvaldības likumdošanā un Eiropas Savienības integrētās robežu pārvaldības vadlīniju pārņemšanu.
Tomēr pašreiz spēkā esošie noteikumi tika izstrādāti daudz mazākai Eiropas Savienībai, turklāt tai nebija jāsaskaras ar tādiem pasaules mēroga izaicinājumiem kā klimata pārmaiņas, globālā lejupslīde vai starptautiskā pārrobežu noziedzība. Lisabonas līguma parakstīšana un ratifikācija ir pierādījusi Eiropas Savienībai pietiekamu potenciālu un apņēmību risināt šīs problēmas, tai skaitā pilnveidojot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, un veicot Eiropas idejas pārbaudi Eiropas Savienības dalībvalstīs.…
