Kolektīvās drošības stiprās un vājās puses starpkaru periodā un Otrā pasaules kara laikā

Molotova – Ribentropa pakts tika slēgts 1929. gada 23. augustā. viens no ieguvumiem, laikam jāsaka vienīgais, bija savstarpējā sadarbība, ko nodrošināja līguma III pants. Ļoti daudzi savstarpēji līgumi noteica valstu sadarbību, kas stiprināja kolektīvo drošības sistēmu. Sadarbība starp Vāciju un Padomju Savienību izpaudās ar informācijas apmaiņu, dažādu apmaiņas programmu īstenošanu un arīdzan ar politisko domu apmaiņu. šī tik tiešām, manuprāt, ir stiprākā puse kolektīvajā drošības sistēmā, jo veido aizsardzību pret Līgumslēdzēj]valstīm, kuras ir piedalījušās apmaiņas programmās ļauj labāk plānot sadarbības valsts uzbrukumu, tās taktiku u.t.t.
Kolektīvā drošība, manuprāt, ir viena no nedrošākajiem aizsardzības veidiem, jo tā ir novedusi pie abiem Pasaules kariem, tā ne vienmēr ir pasargājusi valstis, lai gan tas ir šīs sistēmas mērķis. Bet tomēr mūsdienās tiek lietota kolektīvās drošības sistēma. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka sistēma mazajam valstīm ļauj justies pasargātām no lielvalstīm. Tā ļauj Latvijai justies pasargātai no Krievijas, lai gan nav zināms vai NATO un ES nerīkosies tāpat kā Tautu savienība, kad Padomju Savienība okupēja Latvijas Republiku.
…